Morfoloģija un bioloģija. Caurumainās menegācijas laponis ir lapveida, rozetveida vai nenoteiktas formas, vairāk vai mazāk piegulošs substrātam, dažreiz atmirstošs centrālajā daļā. Daivu virspuse pelēkzaļgana, dažreiz centrālajā daļā tumšāka, matēta, retāk mazliet spīdīga, kaila, ar apaļām vai ovālām atverēm, bieži ar sorāļiem. Sorāļi manšetveida, attīstās daivu galos, retāk uz virsmas. Serde balta, iekšā ar dobumu. Apakšpuse ļoti krunkaina, melna, uz malām gaišāka, redzama melna apmale. Apotēciji attīstās reti, tie ir sēdoši vai uz īsas kājiņas, ar brūnganu disku ar gludu vai sorediozu apmali. Aski ar 2–4 sporām. Sporas bezkrāsainas, vienšūnas, 40–60 x 20–30 μm (A. Piterāns, nepubl. materiāli). Satur atronarīnu, stiktīnskābi. Ķīmiskās reakcijas: lapoņa virsējā daļa un serde reaģē ar kālija hidroksīdu, kļūstot dzeltena, serde reaģē ar parafenilēndiamīnu, kļūstot dzeltenoranža.
Izplatība. Suga sastopama Ziemeļamerikā, plaši izplatīta Ziemeļeiropā, Alpu reģionā un izklaidus pārējā Eiropā. Igaunijā sugas izplatība mazinās. Latvijā zināmas vairāk nekā 160 atradnes (reģistrēti vairāk nekā 600 novērojumi). Vairums atradņu ir valsts A daļā, izklaidus centrālajā, Z un R daļā (Piterāns 2001; Āboliņa u. c. 2015; Moisejevs 2016; DAP 2025). Pēdējos gados atradņu skaits ir ievērojami palielinājies, tas saistīts ar mežu ekspertu pieaugošajām zināšanām par sugas konstatēšanu. Sastopamības apgabals (EOO) ir 73 127 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 636 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Zviedrijā un Somijā sugas reģionālā populācija sarūk, Lietuvā tā ir maza un sadrumstalota (Pykälä et al. 2019; SLU Artdatabanken 2020; Motiejūnaitė 2021). Latvijā kvantitatīvi pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un pārmaiņām nav veikti. Tā ir salīdzinoši liela – apmēram 15 000 pieaugušu indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska suga. Parasti aug uz melnalkšņu, bērzu, liepu, apšu, retāk egļu mizas. Dažreiz atrodama uz stāvošas atmirušas koksnes. Galvenokārt sastopama vecos, dabiskos melnalkšņu mežos ar paaugstinātu un stabilu gaisa mitrumu. Konstatēta ES nozīmes aizsargājamos meža biotopos – staignāju mežos, aluviālos krastmalu un palieņu mežos (DAP 2025).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud mežizstrāde, kas mazina piemēroto koku daudzumu arī maina meža mikroklimatu, kā arī mežu meliorācija. Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo nākotnē sagaidāms piemēroto biotopu platības sarukums (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Aptuveni 30% novērojumu bijuši ĪADT, piemēram, dabas liegumos “Korģes meži”, “Gruzdovas meži”. Lai saglabātu sugu, ir izveidoti pieci mikroliegumi. Jāaizsargā pārmitri lapu koku meži, nepieļaujot tajos mežizstrādi un dabiskā hidroloģiskā režīma un mikroklimata maiņu. Lai saglabātu meža mikroklimatu sugas atradnēs, jāveido arī buferzonas ap tām. Jāpēta sugas reģionālās populācijas lielums, izplatība un tendences.
Autori: Dace Stepanova*, Polina Degtjarenko, Rolands Moisejevs, Jēkabs Dzenis.
Summary. Menegazzia terebrata is found in North America and is widespread in Northern Europe and the Alps, with a more scattered distribution across the rest of Europe. More than 160 localities are known in Latvia (more than 600 observations have been recorded). The EOO is 73,127 km2, and the AOO is 636 km2. This epiphytic species most often grows on the bark of black alder, birch, linden, aspen, but less often on spruce. Sometimes it is found on standing dead wood. It mainly occurs in old, natural black alder forests with increased and stable air humidity. The species is threatened by logging, which not only reduces the number of suitable trees but also alters the forest microclimate, as well as by forest drainage. It is assessed as Near Threatened (NT), as a decrease in the area of suitable habitats is expected in the future. This is a protected species, for the preservation of which micro-reserves can be created. Its legal protection status must be maintained. Approximately 30% of the observations were made in protected areas, for example, in the “Korģes meži” and “Gruzdovas meži” Nature Reserves. Wet deciduous forests should be protected by preventing logging and changes to the natural hydrological regime and microclimate, as well as by creating buffer zones around suitable habitats.
Literatūras saraksts
