Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 40–50 cm augsts lakstaugs ar gariem ložņājošiem sakneņiem. Lapas 2–4 mm platas, raupjas, noliekušās, garākas nekā stublājs. Zvīņlapas un zemāko lapu makstis brūnas. Ziedkopa – salikta vārpa ar 4–12 vārpiņām. Vienādvārpu grīslis: visām vārpiņām vidū sievišķie ziedi, bet augšdaļā un apakšdaļā vīrišķie ziedi. Pūslīšu plēksnes gaiši rūsganbrūnas, smailas, ar zaļu vidusdzīslu, īsākas nekā pūslīši. Pūslīši lancetiski, 5–6 mm gari, dzeltenzaļi, ar izcilnētām dzīslām un šauru spārnu, kas sākas no pūslīša pamata un pakāpeniski sašaurinās dziļi divzobainā knābītī. Latvijā augi vairojas galvenokārt veģetatīvi, jo bieži ir neauglīgi vai aizmeties auglis nenogatavojas. Zied maijā un jūnijā (Егорова 1999; Baroniņa 2001, 2003).
Izplatība. Suga izplatīta Eiropas mērenajā joslā, sastopama no Rietumeiropas līdz Austrumbaltijai (Chater 1980; GBIF 2022). Latvijā suga sasniedz izplatības areāla A robežu, sastopama tikai Kurzemē – Abavas un Ventas baseinā un Rīgas līča piekrastē (Baroniņa 2003). Sastopamības apgabals (EOO) ir 1230 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 48 km2. Ticamu datu par izplatības pārmaiņām Latvijā nav, tomēr sugas izplatība mazinās. Latvijā suga pirmoreiz konstatēta 1898. gadā un bijusi izplatīta relatīvi plašāk nekā mūsdienās, jo jūras piekrastē Kurzemē un Rīgas apkārtnē ir zināmas atradnes, kur tā pēdējos 30 gados nav konstatēta.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Kopējais dažādos laika periodos konstatēto atradņu skaits valstī ir aptuveni 15–20, tomēr, kā rāda pēdējo gadu novērojumi, daudzās senāk reģistrētās atradnēs – Ovīšos (D. Krasnopoļska, nepubl. dati), dabas parkā “Piejūra” (Priedniece 2020) – sugu nav izdevies konstatēt. Salīdzinot pašreizējo atradņu skaitu ar vēsturiskajiem datiem (Fatare 1992; Baroniņa 2001), atradņu skaits ir būtiski samazinājies. To var spriest gan pēc zinātnisko herbāriju datiem (DAU, LATV), gan publikācijām par ĪADT floru (piemēram, Gavrilova u. c. 2005), gan pēc dabas aizsardzības plāniem atsevišķām ĪADT, piemēram, dabas parkiem “Abavas senleja” un “Riežupe”, kas uzskatāmas par sugas kodolteritorijām (Bodnieks 2016; Evarte-Bundere, Evarts-Bunders 2020). Suga parasti veido nelielas audzes vairāku m2 platībā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Rietumeiropā suga aug sausās smilšainās augsnēs, saskarjoslās – sausieņu mežu malās, ceļmalās, tīrumu malās (De Beer et al. 2023). Arī Latvijā vairākas sugas atradnes atrodas saskarjoslās. Latvijā Reihenbaha grīslis sastopams galvenokārt sausos priežu mežos minerālaugsnēs, to malās, sausos zālājos, arī sauso zālāju fragmentos gar lauku ceļiem.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Pētījumu par apdraudējumiem Latvijā nav, tomēr, kā rāda novērojumi dabā, sugu negatīvi ietekmē intensīva mežsaimnieciskā darbība, meža monokultūru ierīkošana un citi intensīvās mežsaimniecības pasākumi. Negatīvu ietekmi rada arī bieza pameža veidošanās, ko izraisa sauso priežu mežu aizaugšana dabiskās sukcesijas un eitrofikācijas rezultātā. Ceļmalu atradnes var ietekmēt ceļu rekonstrukcija, seguma maiņa u. c.
Aizsardzība. Aptuveni 40% atradņu konstatētas ĪADT: dabas parkos “Abavas senleja”, “Engures ezers”, “Riežupe” un dabas liegumā “Ventas ieleja”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda zināmās atradnes. Jāprecizē sugas populācijas lielums, izplatības dinamika un apdraudošie faktori. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes, sekmējot to aizsardzību un veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus, saglabājot sugai piemērotas dzīvotnes. Mežu apsaimniekošanā nav pieļaujamas intensīvās mežsaimniecības metodes (kailcirtes, egļu monoaudzes u. c.).
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Carex pseudobrizoides occurs in temperate Europe, from Western Europe to the Baltic region. In Latvia, the species is found only in the Kurzeme Region: in the River Abava and River Venta basins and along the Gulf of Riga, while in the rest of Latvia it has not been found. The AOO is 48 km2, and the EOO – 1,230 km2. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO. The population size and its dynamics in Latvia have not been studied. The total number of localities is 15–20; however, the species’ distribution tends to decrease. In Latvia, it was first recorded in 1898, and it has been historically marked as relatively widespread; the localities were known from the surroundings of Riga (no records during the last 30 years) and western Latvia. Approximately 40% of the species’ localities have been found in protected areas: the “Abavas senleja”, “Riežupe” and “Engures ezers” Nature Parks and the “Ventas ieleja” Nature Reserve. It is necessary to survey the occurrences, to clarify the distribution, population size and its dynamics and threats. The conservation of suitable habitats must be ensured by an appropriate protection regime and management where necessary.
Literatūras saraksts
