Morfoloģija un bioloģija. Mazā purvraibeņa spārnu plētums ir 34–42 mm. Mātīte nedaudz lielāka nekā tēviņš. Spārnu virspuse līdzīga kā citiem purvraibeņiem – sarkanbrūna ar nelieliem tumšbrūniem plankumiem. Spārnu raksts mātītēm un tēviņiem līdzīgs. No citām purvraibeņu sugām galvenokārt atšķirama pēc raksta spārnu apakšpusē. Tauriņi lido dienā, apmeklē ziedus, barojas ar nektāru. Viena paaudze attīstās divus gadus. Kāpuri ir tumšbrūni, ar melniem sazarotiem, dzelkšņiem līdzīgiem izaugumiem. Kāpuri barojas ar lāceņu Rubus chamaemorus, zileņu Vaccinium uliginosum, parastās miltenes Arctostaphylos uva-ursi, melno visteņu Empetrum nigrum u. c. lapām.
Izplatība. Areāls holarktisks, iekļauj Eirāzijas Z daļu (Ziemeļeiropu, Urālus, Sibīriju un Tālos Austrumus) un Ziemeļameriku (Haahtela et al. 2011). Izplatīta suga Skandināvijas pussalas ziemeļos. Latvijai tuvākās reģionālās populācijas zināmas Igaunijā, kur suga pēdējoreiz reģistrēta 20. gs. 70. gados, un Krievijas ZR daļā (Синев 2019; Jürivete, Õunap 2020). Lietuvā nav konstatēta (Ivinskis, Rimšaitė 2018). Latvija atrodas sugas izplatības areāla DR perifērijā, pēdējo reizi suga atrasta 1980. gadā Palsmanes purvā valsts ZA daļā (Savenkov, Šulcs 2010). Datu trūkuma dēļ nav iespējams aprēķināt sugas sastopamības apgabalu (EOO) un apdzīvoto platību (AOO).
Populācija. Pēdējos gados reģionālā populācija sarukusi Skandināvijas dienvidos un Somijā. Kvantitatīvi pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā nav veikti.
Biotopi un ekoloģija. Suga sastopama atklātās teritorijās augstajos un pārejas purvos.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais drauds – klimata pārmaiņas, ziemām kļūstot siltākām. Sugu apdraud arī biotopa iznīcināšana (kūdras ieguve purvos) un pārveidošana (nosusināšana un tās izraisīta aizaugšana). Tā kā suga pēdējos vairāk nekā 40 gados Latvijā nav konstatēta, tā novērtēta kā reģionā izzudusi (RE).
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā, jo, iespējams, pastāv līdz šim neatklātas apakšpopulācijas. Lai aizsargātu sugu, jāpievēršas jaunu atradņu mērķtiecīgai meklēšanai, izglītojot ekspertus un sabiedrību par šo sugu, tai piemērotiem biotopiem un agrākajām atradnēm. Ja suga tiek konstatēta, jāaizsargā tās biotopi, nodrošinot barības augu saglabāšanos optimālā daudzumā. Iespējams, jāatjauno vai jāuztur hidroloģiskais režīms, jāveic sugas monitorings.
Autors: Nikolajs Savenkovs.
Summary. Freija fritillary – Boloria freija. Holarctic species, its distribution range includes northern Eurasia (northern Europe, Urals, Siberia and the Russian Far East) and North America (Haahtela et al. 2011). The regional populations closest to Latvia are known in Estonia, where it was last recorded in the 1970s, and north-western Russia (Синев 2019; Jürivete, Õunap 2020). There are no records from Lithuania (Ivinskis, Rimšaitė 2018). Latvia is situated at the south-western limit of the species’ range and the species was last recorded in 1980 (Savenkov, Šulcs 2010). In recent years, the regional population has declined in southern Scandinavia and Finland. There are no quantitative studies on the regional population size and changes in Latvia, as the species has not been recorded for more than 40 years. The species is found in open areas in raised and transitional mires. The main threat is climate change with warmer winters. Habitat destruction (peat extraction in mires) and modification (drainage and subsequent overgrowth) also threaten the species. As the species has not been recorded in Latvia for more than 40 years, it is assessed as Regionally Extinct (RE). It is a protected species in Latvia; the legal protection status must be maintained. Conservation should focus on targeted search for new localities, educating experts and nature enthusiasts about the species, suitable habitats and former localities. If the species is found, its habitats should be protected, and it should be ensured that food plants are maintained in optimal quantity. Rewetting or maintenance of the hydrological regime in the species’ habitats and monitoring of the species may be necessary.
Literatūras saraksts
