Morfoloģija un bioloģija. Purva bruņurupuča bruņas sasniedz apmēram 20 cm garumu, virspusē tumšbrūnas līdz melnas ar gaišiem, dzeltenīgiem lāsumiem. Bruņu apakšpuse var būt gan tumša, gan gaiša ar tumšākiem plankumiem. Galva, kakls un kājas tumši ar dzelteniem lāsumiem; atšķirībā no daudzām eksotiskām sugām nav svītru. Pastāvīgi uzturas ūdenī un tā tiešā tuvumā, lai gan mātītes var veikt tālākus attālumus pa sauszemi uz sausām, saules labi apspīdētām olu dēšanas vietām. Olu skaits 4–15 (Pupiņš, Pupiņa 2017), tās tiek izdētas maijā, attīstās līdz vasaras beigām, rudens sākumam. Dzimumgatavību tēviņi sasniedz vismaz 10 gadu, bet mātītes 12–20 gadu vecumā. Raksturīga ļoti liela olu bojāeja un augsta jauno indivīdu mirstība, ko kompensē ļoti zema pieaugušo indivīdu mirstība un dzīves ilgums 50 un vairāk gadu (Meeske et al. 2006). Visēdājs, pārtiek no dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem, dzīvnieku atliekām, dažreiz – augu valsts barības. Ziemo ūdenī.
Izplatība. Sastopams samērā plašā areālā Eiropā no Pireneju pussalas līdz Krievijas Eiropas daļai un Rietumāzijai. Areāla A daļā esošā ģenētiskā līnija sastopama daudz tālāk uz ziemeļiem nekā Rietumeiropā esošā, kur sugas areāla Z robeža ir Francijas vidusdaļā (Fritz et al. 2007). Tālākā pagātnē ir bijis sastopams tālu aiz areāla pašreizējās Z robežas. Zviedrijas D daļā un Britu salās tas izzudis viduslaikos. Savukārt Baltijas valstīs purva bruņurupuča subfosilijas atrastas uz ziemeļiem līdz Narvas apkārtnei Igaunijā, to datējumi ir 3500–8500 g. p.m.ē. (Berdņikovs 1999). Igaunijā suga pašlaik nav sastopama. Lietuvā suga sastopama tikai valsts D daļā, lai gan atradnes vēl nesenā pagātnē ir bijušas visā teritorijā (Bastytė-Cseh 2021). Arī Baltkrievijā purva bruņurupucis sastopams valsts D daļā (Drobenkov 2014). Latvijā senākās ziņas par novērotiem purva bruņurupučiem ir no 19. gs. sākuma. Pēdējos 50 gados ir bijuši desmitiem ziņojumu, no kuriem droši, ekspertu apstiprināti, ir 19 no visas valsts teritorijas (Pupiņš, Pupiņa 2017). Visi ziņojumi ir atsevišķu indivīdu gadījuma novērojumi. Liela daļa no tiem ir apdzīvotās vietās, un nekur nav atrastas purva bruņurupuču apakšpopulācijas, kas liek domāt, ka ar dažiem zemāk uzskaitītiem izņēmumiem tie varētu būt izlaisti (vai izbēguši) indivīdi vai pēdējie pašlaik izzudušu apakšpopulāciju pārstāvji. Valsts monitoringa programmas ietvaros, izmantojot vides DNS analīzes, apsekotas potenciālās atradnes, no kurām purva bruņurupucis konstatēts divās – dabas parkā “Silene” un Apguldes apkārtnē (Čeirāns u. c. 2018), kas uzskatāmas par vienīgajām sugas atradnēm Latvijā. Tā apdzīvotā platība (AOO) ir 20 km2, un sastopamības apgabals (EOO) – 219 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Globālā mērogā skaita tendence ir neskaidra (Tortoise & Freshwater Turtle Specialist Group 1996), bet Eiropā populācija sarūk (Luiselli, Vamberger 2024). Atbilstoši ziņojumiem Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros par 2013.–2018. gadu sugas aizsardzības stāvoklis visās ES dalībvalstīs ārpus Donavas baseina ir nelabvēlīgs (EIONET 2025). Latvijā, Apguldes apkārtnē ir vairāku indivīdu grupa vietā, kur tie izlaisti 20. gs. 80. gadu vidū (Čeirāns u. c. 2018). Indivīdu skaits nav zināms, bet, domājams, nepārsniedz piecus indivīdus. Dabas parkā “Silene” sugas atradne apstiprināta 1995. gadā un veikta purva bruņurupuča reintrodukcija projekta LIFE HerpetoLatvia (LIFE09 NAT/ LV/000239) ietvaros. Šajā atradnē 2014. un 2019. gadā kopumā izlaisti 62 indivīdi (M. Pupiņš, nepublicēti dati). Projekta LIFE LatViaNature (LIFE19 IPE/LV/000010) ietvaros veiktās populācijas simulācijas ar Vortex programmu parādīja, ka 2021. gadā šīs apakšpopulācijas lielums varētu būt samazinājies līdz 44 indivīdiem; bez aizsardzības pasākumiem 40 gadu laikā prognozēts samazinājums vēl par 30%, bet pilnīga apakšpopulācijas izzušana sagaidāma 230 gadu laikā. Tādējādi domājams, ka kopējais reģionālās populācijas lielums pašlaik ir mazāks par 50 indivīdiem, turklāt prognozēta nemitīga tās lieluma samazināšanās.
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo dažāda izmēra, biežāk nelielas ūdenstilpes ar samērā biezu ūdensaugu un piekrastes veģetāciju un saules apspīdētiem krastiem. Dienā raksturīga sauļošanās uz augu ceriem un koku stumbeņiem. Olas dēj sausās, saulainās nogāzēs ar skraju veģetāciju un irdenu augsni (Pupiņš, Pupiņa 2017). Latvijā purva bruņurupucis spēj vairoties, olas sekmīgi attīstās neapsildītā brīvdabas voljērā (Pupiņš, Pupiņa 2017), arī reintrodukcijas vietā ir konstatētas olu atliekas (M. Pupiņš, mutisks ziņojums).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud introducētas un invazīvas sugas (jenotsuns Nyctereutes procyonoides), dzīvnieku iegūšana, barības vielu noteces no lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēm (izraisa ūdenstilpju eitrofikāciju un aizaugšanu), zvejniecība (murdu un tīklu izmantošana), ceļi un dzelzceļi (dzīvnieku pāreju trūkums). Novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR), jo tās reģionālā populācija ir ļoti maza un ir sagaidāma indivīdu skaita samazināšanās.
Aizsardzība. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Atklājot jaunas apakšpopulācijas, to aizsardzībai jāveido ĪADT un mikroliegumi. Viena no divām zināmajām atradnēm atrodas ĪADT – dabas parkā “Silene”, kur pašreiz ir ap 90% no reģionālās populācijas. Ir jāatjauno 2007. gadā izstrādātais sugas aizsardzības plāns. Sugas aizsardzības pasākumi ir iestrādāti dabas parka “Silene” dabas aizsardzības plānā 2020.–2032. gadam (DAP 2019). Biotopu un populācijas atjaunošana uzsākta vairāku LVAF un LIFE projektu ietvaros, bruņurupuču pavairošanu un izlaišanu dabā veic Latgales Zoodārzs. Nepieciešamie dzīvotņu uzlabošanas pasākumi ietver jaunu ūdenstilpju izveidošanu un esošo atjaunošanu, sauļošanās un olu dēšanas vietu izveidi, kā arī populācijas papildināšanu ar nebrīvē audzētiem indivīdiem.
Autors: Andris Čeirāns.
Summary. European pond turtle – Emys orbicularis. The species has a relatively wide distribution in Europe, from the Iberian Peninsula to the European part of Russia and western Asia. Despite a relatively large number of reports of individuals in Latvia, only two sites are currently known where groups of individuals have been recorded – the “Silene” Nature Park (south-eastern Latvia) and the Apgulde surroundings (southern Latvia). The most important of these is the subpopulation in the “Silene” Nature Park, where a reintroduction programme has been underway since 1995. The programme includes habitat improvement and supplementing the population with captive-bred individuals. The total regional population is less than 50 individuals and is expected to decline steadily. It is therefore assessed as Critically Endangered (CR). The AOO is 20 km2, and the EOO – 219 km2. The species inhabits water bodies of various sizes, usually small, with well-developed vegetation and sunlit banks. The species is threatened by introduced species (for example, Nyctereutes procyonoides), nutrient run-off from agricultural and forestry land (causing eutrophication and overgrowth of water bodies), fishing (by traps and nets), roads and railways (lack of animal crossings). It is a species of EU importance and protected species in Latvia, for the conservation of which micro-reserves can be established. The legal status of the species needs to be maintained. The species conservation plan has been developed in 2007, but it needs to be updated. Further conservation measures are described in the nature management plan of the “Silene” Nature Park. Habitat and population restoration has been initiated under several state-funded and LIFE projects, and species are bred and released by the Latgale Zoo. Habitat improvement measures include the creation of new water bodies and the restoration of existing ones, the creation of sunbathing and egg-laying areas, as well as population enhancement measures – supplementing the population with captive-bred individuals.
Literatūras saraksts
