Atgriezties
Jutīga (VU)

Izplestā evernija

Evernia divaricata (L.) Ach.

 
Jutīga (VU)

Izplestā evernija

Evernia divaricata (L.) Ach.

Foto: Ilze Ķuze – izplestā evernija.
Citi biežāk lietotie nosaukumi: –.
Dzimta: Parmeliaceae.
Kategorija un kritēriji Latvijā: VU C1; D1, 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, –.
Statuss tuvējās valstīs: Igaunija (VU 2019), Lietuva (CR 2021), Somija (VU 2019), Zviedrija (VU 2020).
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Biotopi: 1.1. Boreālais mežs, 1.4. Mērenās joslas mežs, 12.2. Smilšainas piekrastes un/vai pludmales, smilšu sēres, zemesragi u. c.
    Draudi: 5.3. Mežizstrāde un koksnes ieguve, 6.1. Rekreācija, 7.3. Citas ekosistēmas izmaiņas.
    Aizsardzības pasākumi: 1.1. Atradņu/teritoriju aizsardzība, 1.2. Resursu un biotopu aizsardzība, 2.1. Atradņu/teritoriju apsaimniekošana, 5.1. Tiesību akti.
Konvenciju pielikumi: –.
Biotopu direktīvas pielikums: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS, ML.
LSG iepriekšējie izdevumi: 2. kat. (1996).

 

Morfoloģija un bioloģija. Izplestās evernijas laponis ir krūmveida, mīksts, nokarens, 20–30 cm garš, piestiprinās ar īsu tievu pamatu vai brīvi guļ uz koku zariem, bālgans, dzeltenīgs vai olīvzaļš, dažreiz brūnganzaļš, matēts. Dakšveida vai monopodiāli zarots. Sekundārie zariņi vienādā resnumā un garumā ar galveno zaru. Zariņi ieapaļi, vietām saplacināti, 1–2 mm diametrā, galos strupi, virspuse krunkaina vai kārpaina, dažreiz gredzenveidā saplaisājusi, tad var labi redzēt serdi. Laponim ir īsi zaru izaugumi, kas perpendikulāri atzarojas no galvenās ass. Serde dažādu biezumu. Apotēciji attīstās uz galvenajiem un vidējiem lapoņa zariem, 2–8 mm diametrā, vienādā krāsā ar laponi. Disks ieliekts, bieži krokains, sarkanbrūngans vai tumšas kastaņkrāsas, ļoti spīdīgs. Himēnijs bezkrāsains, epihimēnijs brūngans (A. Piterāns, nepubl. materiāli). Lapoņa virsējā daļa reaģē ar kālija hidroksīdu, iekrāsojoties dzeltenā krāsā.

Izplatība. Suga plaši sastopama Ziemeļeiropā un Alpu reģionā. Rietumeiropā ir vairākas savstarpēji atdalītas reģionālās populācijas. Latvijas reģionālā populācija atrodas uz sugas Ziemeļeiropas areāla D robežas. Suga konstatēta 24 vietās ZA, centrālajā daļā un Kurzemē (Питеранс 1982; Piterāns 2001; Āboliņa u. c. 2015; Moisejevs 2016; DAP 2025). Sastopamības apgabals (EOO) ir 49 032 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 96 km2.

Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Igaunijā, Somijā, Zviedrijā sugas reģionālā populācija ir sarūkoša, Lietuvā – ļoti maza un kritiski apdraudēta (Lõhmus et al. 2019; Pykälä et al. 2019; Motiejūnaitė 2021; SLU Artdatabanken 2025). Latvijā kvantitatīvi pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un pārmaiņām nav veikti. Reģionālā populācija vērtējama kā neliela – pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 1000.

Biotopi un ekoloģija. Epifītiska, retāk epigeiska suga. Pārsvarā aug skujkoku mežos ar paaugstinātu gaisa mitrumu un mežos ar egļu piemistrojumu (SLU Artdatabanken 2025). Parasti sastopama uz skujkoku zariem vai mizas, retāk – pelēkajās kāpās smiltīs. Latvijā konstatēta ES nozīmes aizsargājamos mežu biotopos vecos vai dabiskos boreālos mežos, purvainos mežos, lakstaugiem bagātos egļu mežos, ar lakstaugiem klātās pelēkajās kāpās u. c. (DAP 2025). Dabisko meža biotopu specifiskā suga (Moisejevs 2016).

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Sugu apdraud vecu mežu īpatsvara mazināšanās, arī mežu meliorācija un mežizstrāde, kas ne tikai mazina piemēroto koku daudzumu, bet arī maina mežu mikroklimatu. Kāpu biotopos galvenie draudi ir pārmērīga zemsedzes bojāšana (piemēram, izbraukāšana, izmīdīšana), kā arī šo biotopu aizaugšana. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 1000 (Degtjarenko et al. 2024).

Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Aptuveni puse sugas novērojumu ir ĪADT, piemēram, dabas liegumos “Užava”, “Lielie Kangari”, “Kadājs” u. c. Sugas apdzīvotajos mežos nav pieļaujama mežsaimnieciskā darbība un citas darbības, kas izmaina dabisko mikroklimatu. Jānovērš sugas atradņu izbraukāšana un izmīdīšana kāpās, vienlaikus nepieļaujot šo biotopu aizaugšanu. Jāpēta sugas reģionālās populācijas lielums, izplatība un dinamika.

Autori: Dace Stepanova*, Rolands Moisejevs, Polina Degtjarenko.

Summary. Evernia divaricata is widely distributed across Northern Europe and the Alps. In Latvia, the species has been recorded in 24 localities. The EOO is 49,032 km2, and the AOO is 96 km2. It is an epiphytic species, though less often epigeic. It mainly grows in coniferous forests with increased air humidity and in forests with admixture of spruce. It is most often found on coniferous branches or bark, but less often in grey dunes on sand. The species is threatened by the decrease in the proportion of old forests, as well as forest drainage and logging. In dune habitats, the main threats are excessive damage to the ground cover and overgrowth. It is assessed as Vulnerable (VU) because the number of mature individuals does not exceed 1,000. The species is protected in Latvia, and micro-reserves can be created for the preservation of its habitats. Its legal status of protection must be maintained. Approximately half of the species’ observations were made in protected areas. Logging and other activities that change the natural microclimate must be prevented in forests inhabited by the species. Excessive trampling of species’ localities in the dunes should be prevented, as should the overgrowth of these habitats.

Literatūras saraksts

  • Āboliņa, A., Piterāns, A., Bambe, B. 2015. Latvijas ķērpji un sūnas. Taksonu saraksts. Salaspils: Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”, DU AA Saule, 213.
  • DAP 2025. Dabas aizsardzības pārvalde. Dabas datu pārvaldības sistēma “Ozols”. https://ozols.gov.lv/ [skatīts 15.09.2025.].
  • Degtjarenko, P., Kaupuža, R., Motiejūnaitė, J., Randlane, T., Moisejevs, R. 2024. Toward the first Red List of Latvian lichens according to the IUCN criteria. Plant Biosystems – An International Journal Dealing with All Aspects of Plant Biology, 158(6): 1244–1252.
  • Lõhmus, P., Marmor, L., Jüriado, I., Suija, A., Oja, E., Degtjarenko, P., Randlane, T. 2019. Red List of Estonian lichens: revision in 2019. Folia Cryptogamica Estonica, 56: 63–76.
  • Moisejevs, R. 2016. Ķērpju indikatorsugu rokasgrāmata dabas pētniekiem. Daugavpils Universitāte, 68.
  • Motiejūnaitė, J. 2021. Evernia divaricata. In: Rašomavičius, V. (ed.). Red Data Book of Lithuania. Animals, plants, fungi. Vilnius, 572.
  • Piterāns, A. 2001. Latvijas ķērpju konspekts. Latvijas Veģetācija, 3: 5–45.
  • Pykälä, J., Jääskeläinen, K., Rämä, H., Launis, A., Vitikainen, O., Puolasmaa, A. 2019. Jäkälät. In: Hyvärinen, E., Juslén, A., Kemppainen, E., Uddström, A., Liukko, U.-M. (eds.). Suomen lajien uhanalaisuus – Punainen kirja 2019. Helsinki: Ympäristöministeriö & Suomen ympäristökeskus, 263–312.
  • SLU Artdatabanken 2025. Artfakta: ringlav (Evernia divaricata). https://artfakta.se/taxa/637 [skatīts 01.10.2025.].
Projekta finansētāji un partneri