Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs kukaiņēdājs lakstaugs. Lapas rozetē, iegareni olveidīgas vai eliptiskas, 2–5 cm garas, 0,5–1,5 cm platas, mala uzritināta, gals strups. Lapas virspusē daudz dziedzermatiņu un sēdošu dziedzeru. Dziedzermatiņi izdala saldu sekrētu, kurā ielīp kukainis. Lapas saritinās un sēdošie dziedzeri izdala gremošanas sekrētu. Ziedi pa vienam 5–12 cm garu ziednešu galos. Vainags divlūpains, balts, ar diviem dzelteniem plankumiem uz apakšlūpas. Auglis – iegarena pogaļa, 0,7–1 cm gara, ar smailu galu. Zied maijā (Eglīte 2003; Priedītis 2014). Zied 3–5 nedēļas agrāk nekā P. vulgaris. Līdzīgi kā P. vulgaris, to apputeksnē kukaiņi, ir arī pašappute. Vairojas veģetatīvi un ar sēklām (Heslop-Harrison 2004). Sēklām nav pielāgojumu tālai izplatībai un vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 0,1–1,0 m (Lososová et al. 2023). Tomēr augiem, kas aug avotstrautu malās vai uz klintīm, kur plūst kūstoša sniega ūdeņi, sēklas var tikt izplatītas arī tālāk (Heslop-Harrison 2004). Miera periods ziemā tiek pārlaists, lapu rozetes vidū veidojot ciešu ziemojošo pumpuru jeb hibernakulu ar cieši sakļautām lapām, kas pavasarī atritinās. P. alpina atšķirībā no citām kreimulēm ziemas periodā nezaudē saknes. Ja ir zaudēts par daudz sakņu, augs iet bojā. Pavasarī augšanas cikls sākas ar hibernakulu atvēršanos un pirmo kukaiņēdāju lapu izveidošanos. Zieda aizmetņi izveidojas iepriekšējā gadā. Veselīgi augi pēc ziedēšanas pie pamatnes veido 3 mm garas vairvasas. Nākamajā gadā tās izveido jaunus augus (D. Kļaviņa, nepubl. dati). Vienas paaudzes ilgums ir septiņi gadi (Solstad et al. 2021).
Izplatība. Nevienmērīgi izplatīta arktisko un kalnu apvidu suga Eiropā un Āzijā (Govaerts 2024). Baltijas reģionā sastopama ļoti reti, galvenokārt Baltijas jūras salās un Skandināvijas pussalas Z daļas kalnu rajonos. Vairums atradņu koncentrējas Alpos un kalnos Skandināvijā. Lietuvā suga nav atrasta (Mäemets et al. 1996). Igaunijā tā ir reti sastopama salās un valsts ZR un A daļā (eElurikkus 2022). Izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi, Latvijā vienīgā dabiskā atradne Daugavas ielejā uz Staburaga iznīcināta 1965. gadā. 1939. gadā Alpu kreimule no Staburaga atradnes pārstādīta līdzīgās augtenēs saldūdens kaļķa avotu izplūdes vietās pie Priekuļiem un Raunas. Raunas atradne saglabājās līdz 20. gs. beigām, tomēr indivīdu skaits bija mazs. To apdraudēja Sosnovska latvāņa izplatīšanās atradnes tiešā tuvumā un nomīdīšana, tūristiem apmeklējot Raunas ieleju. 21. gs. suga Latvijā vairs nav atrasta (Priedītis 2014).
Populācija. Latvijā pašlaik nav zināmas sugas atradnes. Pēdējo reizi tā konstatēta dabas liegumā “Raunas Staburags” 1993. gadā, atrasti 14 indivīdi (U. Suško, nepubl. dati). Latvijas Nacionālajā Botāniskajā dārzā ex situ tiek uzturēti sugas indivīdi no Igaunijā ievākto augu sēklām (D. Kļaviņa, nepubl. dati).
Dzīvotnes un ekoloģija. Alpu kreimule aug slapjās, kaļķainās, barības vielām nabadzīgās augtenēs, klajās vietās (Tichý et al. 2023). Eiropas kalnu apgabalu alpīnajā joslā un arktiskajos apgabalos tā aug zāļu purvos, kas ir izveidojušies pastāvīgās pazemes ūdens izplūdes vietās uz klintīm pie mazām upītēm, avotstrautiem, ledājiem (Chytrý et al. 2020). Izteikts kalcifīts, aug arī uz karbonātisku iežu klintīm, to iedobēs, pastāvīgi mitrās līdz slapjās vietās (Heslop-Harrison 2004). Tā ir vājš konkurents un aug vietās ar skraju augāju. Sugai nepieciešami regulāri augtenes traucējumi. Zāļu purvos kalnos to rada kūstošie sniega un ledus ūdeņi. Igaunijā Alpu kreimule aug avotos, kas izgulsnē avotkaļķus, un kaļķainos zāļu purvos. Latvijā suga auga uz sacementētu saldūdens kaļķiežu jeb šūnakmens kraujas. Šādās vietās dominē sūnaugi: mainīgā avotspalve Palustriella commutata, paparžu dzīslenīte Cratoneuron filicinum, kaļķu avoksne Philonotis calcarea, Kosona dižsirpe Scorpidium cossonii, lielā samtīte Bryum pseudotriquetrum, kvadrātiskā preisija Preissia quadrata, vairzaru pellija Pellia endiviifolia (Rēriha 2013).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Ja sugu izdotos atrast Latvijā, visticamāk, to atrastu kaļķainā zāļu purvā vai avotā, kas izgulsnē avotkaļķus, un to potenciāli varētu apdraudēt ūdens līmeņa pazemināšana plašākā apkārtnē, zāļu purvu aizaugšana, kā arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kā dēļ ūdenslīmenis purvos var straujāk kristies (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019). Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).
Aizsardzība. Suga auga dabas liegumā “Raunas Staburags”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Mērķtiecīgi jāpēta sugas potenciālās augšanas vietas, it īpaši Daugavas ielejā. Izvērtējama sugas reintrodukcija, izmantojot Igaunijā iegūtu sēklu materiālu.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Alpine butterwort – Pinguicula alpina. In Latvia, the only natural locality of P. alpina was in the River Daugava Valley on the Staburags cliff. The species’ location and habitat were destroyed in 1965 when the Pļaviņas water reservoir was built. In 1939, the species from the Staburags locality was transplanted to tufa-forming springs near Priekuļi and in Rauna. The species in Rauna survived until the end of the 20th century; however, the number of individuals was small. The last time the species was found in Rauna was in 1993 (14 individuals). In Rauna, it was threatened by the spread of the invasive giant hogweed Heracleum sosnowskyi and trampling by tourists visiting the River Rauna Valley. In the 21st century, the species has not been recorded there. Currently, P. alpina localities in the wild are not known in Latvia. If the species were found in Latvia, it would most likely grow in a calcareous fen or tufa-forming spring, and it could potentially be affected by the lowering of the water table in the surrounding area and the subsequent deterioration of the habitat, as well as climate change. A targeted survey of the species’ potential localities is necessary, especially in the River Daugava Valley. Reintroduction of the species by plant seeds collected in Estonia should be considered.
Literatūras saraksts
