Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 4–15 (20) cm augsts ūdensaugs. Stublājs īss, div- vai trīsdaivains bumbulis, juveniliem augiem vesels. Lapas rozetē, pie pamata paplašinātas, un šajā paplašinātajā daļā veidojas sporas. Lapas un sporofili augšup stāvoši, retāk vairāk vai mazāk atstāvoši, taisni un stīvi, retāk nedaudz atliekušies, 3–15 (20) cm gari, 1,5–3 mm plati, īlenveidīgi, tumšzaļi, gals īsi nosmailots. Rozetes ārmalā atrodas lapas, kurās ir sīkkārpainas sievišķās megasporas, bet vīrišķās mikrosporas nesošās lapas atrodas rozetes iekšpusē; rozetes vidū atrodas neauglīgās lapas, ar kurām augs pārziemo. Sporofila mēlīte sirdsveidīga. Megasporas netīri baltas, virsma ar blīvu krokojumu. Sporas nogatavojas no jūlija līdz septembrim (Eglīte 2000; Priedītis 2014).
Izplatība. Eiropas (Z un A daļas, it īpaši Skandināvijas valstu), kā arī Rietumsibīrijas un Ziemeļamerikas suga (Priedītis 2014). Igaunijā suga zināma Z un D daļā (Kukk et al. 2016). Lietuvā zināma tikai četros ezeros, un vēl vienā ezerā tā ir iznīkusi (Sinkevičienė 2007, 2021). Baltkrievijā suga zināma 18 ezeros Z un DR daļā (Морозова 2006). Latvijā sastopama reti – galvenokārt Vidzemē un Latgalē. Vēl 20. gs. pirmajā pusē tā bija sastopama vismaz 50 ezeros, no tiem mūsdienās droši zināma tikai 27 ezeros (Kļaviņa 1980; Eglīte 2000, 2003; Priedītis 2014; Suško 1994, 2010; Suško u. c. 2018). Cilvēka negatīvās darbības un tās izraisītās pastiprinātās antropogēnās eitrofikācijas dēļ suga ir izzudusi 19 ezeros (Suško 1990, 1991; Urtāns u. c. 2017). Sugas sastopamība Bricu, Langstiņu, Kaņepēnu un Raiskuma ezerā jāpārbauda. Sastopamības apgabals (EOO) ir 42 988 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 184 km2.
Populācija. Populācijas lielums Latvijā nav precīzi zināms, bet pēdējos 30 gados tas ir ievērojami mazinājies, jo ir izzudusi gandrīz puse iepriekš zināmo atradņu. Tāpēc arī populācija, visticamāk, ir samazinājusies aptuveni par trešdaļu. Bagātīgākās sugas cenopopulācijas ir Siverā, Ummī, Mazuikas ezerā un Laukezerā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā suga aug galvenokārt tīros mezotrofos, semidistrofos, vāji un mēreni eitrofos, pārsvarā tīros ezeros uz smilšaina vai grantaina pamata līdz aptuveni 2 m dziļumam. Dzīvotņu stāvoklis trijos ezeros (Mazuikas ezerā, Laukezerā, Ummī) ir izcils; piecos ezeros (Driškinā, Kalmodu un Plaužu ezerā, Ungurā, Siverā) – labs; 17 ezeros – vidējs, bet divos (Kapu un Riču) ezeros – slikts.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana un ekspansīvo ūdensaugu (parastās niedres Phragmites australis, mieturaļģu, elodeīdu) konkurence. Biogēnu piesārņojumu rada lauksaimniecība, neattīrīti mājsaimniecību notekūdeņi. Ūdens kvalitāti pasliktina nesenā pagātnē izveidoti zivju dīķi ezeru (Ārdava, Sivera) krastos. Ūdens kvalitāti nelabvēlīgi ietekmē arī zālāju pārveidošana par aramzemēm ezera sateces baseinā, lauksaimniecības un meža zemju hidromeliorācija, dabisko ūdensšķirtņu pārrakšana, mākslīgi palielinot ezeru sateces baseinus, kā arī intensīva rekreācija ezeros un to krastos, izmantojot ezeros ūdensmotociklus un pastiprināti apbūvējot ezeru krastus. Semidistrofos ezeros jau dabiski ierobežotā ezera ūdens dzidrība tiek mazināta ar kūdras izstrādes procesa gaitā radušos uzduļķojumu, mākslīgi mainot ezeru ūdenslīmeņus (pazemināšana vai paaugstināšana), kanālu izveides un tās izraisītās ūdens plūsmas un tecējuma novirzīšanas un ar to saistītās ūdens bilances izmaiņas dēļ. Kvalitāti negatīvi ietekmē arī ilgstoši pastāvējušu zušķērāju vai cita veida aizsprostu izmantošanas pārtraukšana, arī bebru aizsprosti. Neapsaimniekojot (niedru pļaušana un izvākšana, audžu fragmentācija) vai apsaimniekojot tos nepietiekamā apjomā, mazinās ezeru piemērotība gludsporu ezerenei.
Aizsardzība. Lielākā daļa pēdējos 30 gados konstatēto atradņu 19 ezeros atrodas ĪADT, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Piejūra”, aizsargājamo ainavu apvidū “Vecpiebalga”. Pārējie deviņi ezeri ar sugas atradnēm – Aijažu, Kadagas, Kalmodu, Kaņepēnu, Visaldas un Svātovas ezers, kā arī Sivers, Ārdavs un Cierps – šobrīd neatrodas ĪADT un netiek aizsargāti. Līdz ar to tiek aizsargātas divas trešdaļas sugas atradņu un aptuveni tikpat liela tās populācijas daļa. Tomēr tas nenodrošina sugas saglabāšanos, ja netiek novērsta ezeru piesārņošana ar antropogēnas izcelsmes biogēniem elementiem.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Lai aizsargātu sugu, ir jāveido jaunas ĪADT Aijažu, Kalmodu, Kadagas, Visaldas un Svātovas ezerā, kā arī Siverā, Ārdavā un Cierpā (Suško 2014; Suško u. c. 2018). Jāatjauno Dzalbu zušķērāja darbība, kas pastāvēja kopš 20. gs. 80. gadu vidus un tika pārtraukta 2018. gada vasarā. Tas ir nepieciešams, lai normalizētu Ārdavā un Siverā ilgstošā laikposmā nostabilizējušos ūdenslīmeni un saglabātu daudzu retu un aizsargājamu ūdensaugu atradnes un populācijas, kā arī, lai ierobežotu ezeru litorālā seklūdens daļas pastiprinātu aizaugšanu ar virsūdens augiem. Jāpārbauda sugas sastopamība Bricu, Langstiņu, Kaņepēnu un Raiskuma ezerā.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Lake quillwort – Isoetes lacustris. In Latvia, it is rare mainly in Vidzeme and Latgale. Until the first half of the 20th century, it was recorded in at least 50 lakes. Nowadays, it has survived in only 27 lakes. In the other 19 lakes, the species is extinct due to pollution, eutrophication, and artificial alterations of water levels. The AOO is 184 km2, and the EOO – 42,988 km2. The species occurs mostly in clean mesotrophic, semi-dystrophic, slightly and moderately eutrophic lakes on sandy or gravelly deposits up to the depth of 2 m. The threats include lake pollution, eutrophication, alteration of water levels, runoff from arable land, drainage, building-up of lakeshores, artificial enlargement of the lake catchment area, input of waters rich in humic substances, use of water bikes, lack or insufficient habitat management leading to overgrowth of lakes, competition from expansive macrophyte species and deterioration of water quality. The population size in Latvia is unknown; however, during the last 30 years, it has declined, as a third of the previously known localities has disappeared. The largest part of the occurrences (19 lakes) are in protected areas, e.g., the Gauja National Park, the “Piejūra” Nature Park and the “Vecpiebalga” Protected Landscape Area. The richest localities in Latvia are Lakes Mazuikas, Ummis, Sivers, and Laukezers. The species is included on the list of protected species of Latvia. New protected areas must be designated (Lakes Aijažu, Kalmodu, Kadagas, Visaldas, Svātovas, Sivers, Ārdavs and Cierps). Inventories in four lakes are needed to clarify the species’ distribution.
Literatūras saraksts
