Morfoloģija un bioloģija. Mūžzaļš divmāju koks, 5–8 (12–15) m augsts, vai plaši sazarots krūms ar sarkanbrūnu plēkšņu mizu, jaunie dzinumi zaļi. Skujas plakanas, pamīšus, vienā plaknē, 2–3,5 cm garas, virspuse tumšzaļa, apakšpuse bāli zaļa. Strobili skuju žāklēs, mikrostrobili galviņveidīgi, ar 6–14 mikrosporofiliem, katrs ar 5–9 nokareniem mikrosporangijiem, megastrobilos viens sēklaizmetnis, ap tā pamatu meristēmas valnītis, kas, sēklai nogatavojoties, kļūst par sulīgu, spilgti sarkanu arilu (sēklsedzi). Zied no aprīļa līdz maijam. Sēklas nogatavojas augustā un septembrī (Cinovskis 2003). Visas auga daļas, izņemot arilu, ir indīgas. Sēklas izplata dzīvnieki, galvenokārt putni, tās apēdot. Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 400–1500 m (Lososová et al. 2023). Arī cilvēki jau izsenis pārstāda sugas sējeņus piemājas saimniecībās, tādējādi piedaloties sugas izplatīšanā.
Izplatība. Suga izplatīta visā Eiropā, kā arī Kaukāzā un no Turcijas līdz Irānas ziemeļiem, Marokā un Alžīrijā (Farjon 2013, 2017). Skandināvijā suga izplatīta tās D daļā, galvenokārt piekrastes rajonos. Baltijas reģionā suga sastopama reti. Igaunijā galvenokārt Sāmsalas un Hījumā salas R daļā. Lietuvā suga augusi līdz 19. gs. Baltijas valstis atrodas šīs sugas areāla ZA malā (Cinovskis et al. 1993). Latvijā savvaļā suga sastopama reti, gandrīz tikai Piejūras zemienē Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē un Kurzemes augstienē. Saskaņā ar 20. gs. otrās puses pētījumiem visvairāk īvju ir Slīteres Nacionālajā parkā un kādreizējo Ezeru, Nīcas un Engures mežniecību teritorijā (Riekstiņš 1986). Sastopamības apgabals (EOO) ir 11 561 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 176 km2. Pētījumi par izplatības pārmaiņām nav veikti. Tiek uzskatīts, ka AOO, ja arī ir lielāka, nepārsniedz EN kategorijas slieksni. Tās savvaļas izplatību Latvijā pamatā ierobežo klimats, galvenokārt zemas gaisa temperatūras ziemas mēnešos. Ziemām kļūstot siltākām, Latvijā sugai piemērotās teritorijas varētu paplašināties.
Populācija. Aug pa vienai vai nelielās grupās. Īves savvaļas populācija, visticamāk, bija samazinājusies jau 20. gs. sākumā, jo daļa mežu nogabalu, tostarp ar retajām augu sugām, īves izplatības apvidos ir pārveidota par lauksaimniecības zemēm (piemēram, Rucavas mežniecībā 2200 ha). Īvju zari bieži tikuši aplauzti dekorativitātes dēļ un lai pasargātu mājlopus ganībās no saindēšanās (Riekstiņš 1986). 20. gs. otrajā pusē Latvijā reģistrētas tikai ap 400 autohtonas izcelsmes parastās īves. Sugas dabiska pašatjaunošanās novērota tikai nedaudzās vietās Kurzemē. Atkārtoti pētījumi un uzskaite visā valstī nav veikta, tomēr, domājams, situācija nav būtiski uzlabojusies, salīdzinot ar 20. gs. 80. gadiem. Visvairāk īvju ir Slīteres Nacionālajā parkā (precīzs skaits mūsdienās nav zināms). Dabas liegumā “Kaļķupes ieleja” zināmas tikai dažas īves (DAP 2024). Dabas liegumā “Nīcas īvju audze” 2005. gadā augušas sešas īves (Roziņš 2005a), 2023. gadā – piecas īves (A. Priede, nepubl. dati). Dabas liegumā “Rucavas īvju audze” 2005. gadā uzskaitītas 28 īves (Roziņš 2005b). Abās teritorijās sugas stāvoklis dabas liegumā atzīts kā nelabvēlīgs sugas ilglaicīgai pastāvēšanai, koku skaits neliels, maz koku ar dzimuma pazīmēm, trūka juvenilās īves (Roziņš 2005a, b). Pie Engures ezera zināmi trīs indivīdi (DAP 2024). Dabas liegumā “Daiķu īvju audze” jau 20. gs. otrajā pusē konstatēta īvju skaita mazināšanās mežaudzes biezības palielināšanās dēļ. Nav datu par citās teritorijās esošo koku stāvokli, dzimumu proporcijām, vecuma struktūru un populācijas dinamiku valstī.
Dzīvotnes un ekoloģija. Mitru, kaļķainu, barības vielām vidēji bagātu augteņu suga (Axmanová 2022a, b, c). Tā galvenokārt ir mežu suga, bet var augt arī vietās ar skraju augāju, tostarp uz klintīm (Axmanova 2022d). Areāla centrālajā daļā tā aug platlapju, jauktu koku mežos un ir vairāku veģetācijas klašu diagnostiskā suga (Mucina et al. 2016). Latvijā savvaļā īve aug mitros skujkoku un jauktos mežos minerālaugsnēs, reti slapjās kūdras augsnēs. Aug auglīgās, trūdvielām pietiekoši bagātās, bāzēm piesātinātās vāji podzolētās augsnēs (Riekstiņš 1978). Parasti tā ir atrasta jauktos egļu mežos, galvenokārt gāršā, vērī, slapjā gāršā, slapjā vērī un lānā, kopā ar parasto egli, āra bērzu, purva bērzu, melnalksni, parasto osi u. c. (Riekstiņš 1978, 1986). Attiecībā uz augsnes agroķīmisko sastāvu Latvijā parastajai īvei ir plaša ekoloģiskā amplitūda.
Izmantošana un tirdzniecība. Suga ir dekoratīva, tādēļ var uzskatīt, ka atsevišķi augi tiek izrakti un pārstādīti. Suga tiek izmantota apstādījumos kā dekoratīvs augs.
Apdraudējums. Galvenie sugu negatīvi ietekmējošie faktori ir intensīva mežsaimnieciskā darbība, noēnojums, augsts gruntsūdens līmenis, nelielais sugas indivīdu skaits, nav vai ir maz ražojošu sievišķo indivīdu, liels attālums starp abu dzimumu indivīdiem, kas meža apstākļos nedrīkstētu būt lielāks kā aptuveni 50 m (atklātā vietā – ne vairāk kā 100 m), jo putekšņiem ir slikta lidotspēja; lielākā daļa īvju neuzrāda dzimuma pazīmes. Iespējams, jaunos kokus dažkārt izrok un pārstāda.
Aizsardzība. Liela daļa atradņu atrodas ĪADT: Slīteres Nacionālajā parkā, dabas liegumos “Nīcas īvju audze”, “Rucavas īvju audze”, “Kaļķupes ieleja” un “Daiķu īvju audze”. Lai aizsargātu sugu, izveidoti divi mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda atradnes, jāprecizē sugas populācijas lielums un dzimumu proporcija, kā arī apdraudošie faktori katrā atradnē. Jānodrošina sugas augšanai labvēlīgs hidroloģiskais režīms. Lielā noēnojumā ieteicams veikt daļēju atēnošanu. Jāierobežo mežizstrāde sugas dzīvotnēs ārpus ĪADT. Veidojami mikroliegumi sugas aizsardzībai nozīmīgās atradnēs.
Autore: Aiva Bojāre.
Summary. Yew – Taxus baccata. Rare in Latvia, found mainly in the Coastal Lowland along the Baltic Sea and the Gulf of Riga. The EOO is 11,561 km2, and the AOO – 176 km2. Studies on changes in distribution have not been conducted. It is assumed that the AOO, although larger than previously known, does not exceed the threshold of the EN category. T. baccata grows in moist coniferous and mixed forests on mineral soils, but rarely on wet peat soils. There is a lack of data on the size of subpopulations in most known localities. The main threats are logging, shading caused by spruces, hydrological modifications, small number of individuals per site, no or few productive female individuals, distance between individuals of both sexes (in the forest, should not be greater than ~50 m; in open areas – no more than 100 m), because pollen has poor flight ability. The gender ratio is not clear in most sites. Potential threats are low temperatures in the cold winter months when yews suffer from frostbite. The species is decorative; therefore, individual plants may be dug up and planted in gardens. A large percentage of localities are in protected areas: the Slītere National Park, the “Nīcas īvju audze”, “Rucavas īvju audze”, “Kaļķupes ieleja” and “Daiķu īvju audze” Nature Reserves. Two microreserves have been established. The known localities should be examined, and the population size, sex ratio, and threats should be clarified. A hydrological regime favourable to the growth of the species should be ensured. In places where T. baccata grows in heavy shade, creating conditions with partial shading is recommended. To prevent logging in the species’ localities, microreserves should be established.
Literatūras saraksts
