Morfoloģija un bioloģija. Viengadīgs, līdz 100 cm augsts lakstaugs. Vienmājnieks ar šķirtiem vīrišķajiem un sievišķajiem ziediem. Stublājs stāvs ar plašu zarojumu. Lapas pamīšus, 4–14 cm garas, plati olveidīgi trīsstūrainas, šķēpveidīgas. Lapas gals smails, pamats sekli sirdsveidīgs, mala ar nevienādiem zobiņiem, apakšējie zobiņi vērsti lejup. Lapas kāts sasniedz apmēram pusi plātnes garuma. Ziedi izvietoti kamoliņos garās, skarveidīgās ziedkopās stublāja un zaru galā. Ziedu trīsstūrainās seglapas pie pamata saaugušas, pēc noziedēšanas kļūst garākas un veido augļa raksturīgo zobaino izskatu, ko piešķir garie zobiņi pie seglapas apmales. Auglis – melnbrūns, plakans, spīdīgs, gluds riekstiņš. Zied no jūlija līdz septembrim (Kabucis 2003; Priedītis 2014).
Izplatība. Suga izplatīta galvenokārt Ziemeļeiropā šaurā joslā gar Ziemeļjūru un Baltijas jūru (Kabucis 2003; Priedītis 2014). Uzskatāma par Baltijas jūras reģiona un Skandināvijas endēmu (Kabucis 2003). Atsevišķas atradnes arī Krievijas vidusdaļā pie Volgas (Fatare 1975; Salnikov, Pilipenko 2005). Baltijas valstīs suga sastopama diezgan reti (Lekavičius et al. 1993). Latvijā tā aug tikai pašā jūras piekrastē (Kabucis 2003; Priedītis 2014). Nozīmīgākās atradnes ir Mērsragā, Bērzciemā, Lapmežciema–Ragaciema posmā, mazāk – Vidzemes piekrastē Ainažos un Veczemju klinšu apkārtnē. Sastopamības apgabals (EOO) ir 4488 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 52 km2.
Populācija. Informācijas par populācijas lielumu Latvijā nav. Piekrastes veģetācijas un sugu pētījumu dati ļauj secināt, ka lielākās atradnes ir Mērsraga–Pekraga posmā, kur vietām ap 3 m platā un 50 m garā joslā konstatēts līdz 500 indivīdu; blakus ap 3–4 m platā un 200 m garā joslā konstatēti 100–200 indivīdi. Mazākas atradnes ir Bērzciemā (20–100 indivīdi). Vēl citās vietās indivīdu skaits atradnē bija no dažiem līdz dažiem desmitiem.
Dzīvotnes un ekoloģija. Halofītisks augs (Priebe, Jäger 1978). Latvijā tas ir raksturīgs pludmalēm, galvenokārt sanesumu joslām (Laime 2013; Priedītis 2014). Viduskrievijā tas sastopams ruderālās augu sabiedrībās (Salnikov, Pilipenko 2005). Arī Latvijā suga konstatēta ruderālās vietās jūras krastā un upju grīvu tuvumā (Kabucis 2003). Sugas augtenes ir pašā jūras krastā un ir pakļautas periodiskai noskalošanai.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ekosistēmu degradācija un pārveidošana, paplašinoties tūrisma un rekreācijas teritorijām, pieaugot sporta un atpūtas aktivitātēm piekrastē, kā arī notiekot atsevišķu augu sugu, piemēram, parastās niedres, ekspansijai. Viens no galvenajiem draudiem ir sapludu jeb jūras mēslu savākšana.
Aizsardzība. Aptuveni 50% zināmo atradņu atrodas ĪADT (dabas parkā “Engures ezers”, Ķemeru Nacionālajā parkā, dabas liegumā “Randu pļavas”), taču to pašreizējā apsaimniekošana nenodrošina sugai optimālus apstākļus, jo tieši veģetācijas sezonas laikā pieaug antropogēnā slodze. Tādējādi intensīvās atpūtas vietās sugai piemērotās augtenes tiek iznīcinātas.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Lai mazinātu antropogēno ietekmi, konkrētos piekrastes posmos jāplāno efektīva piekrastes aizsardzība un jāīsteno šie plāni. Jāierobežo sanesumu novākšana pludmalēs. Tas būtu jāņem vērā, izstrādājot ĪADT dabas aizsardzības plānus. Latvijā suga ir ļoti reta; jāveic sugas monitorings, lai varētu novērtēt dinamiku. Iedzīvotāji, galvenokārt zemes īpašnieki un apsaimniekotāji, jāinformē par šīs sugas dzīvotņu apdraudētību un apsaimniekošanas svarīgumu.
Autori: Brigita Laime*, Didzis Tjarve.
Summary. Hastate orache – Atriplex calotheca. Rare species in Latvia, found only on the seacoast. The richest localities are in Mērsrags and Bērzciems, as well as in the Lapmežciems–Ragaciems coastal area. The EOO is 4,488 km2, and the AOO – 52 km2. There is no information on the population size. The richest subpopulation has been found in the Mērsrags-Pekrags coastal area. In Latvia, it grows on beaches, mainly in the alluvial belts, and it has also been found in weedy places on the seashore and near river mouths. The species’ habitats are subject to periodic wash-away. The threats are the degradation and transformation of ecosystems, tourism and recreation, and the collection of washed-out marine organic litter (seaweeds). Approximately 50% of the known localities are in protected areas: the “Engures ezers” Nature Park, the Ķemeri National Park and the “Randu pļavas” Nature Reserve; however, the current management does not provide optimal conditions for the species, since anthropogenic load increases during the vegetation season. As a result, habitats suitable for the species in intensive recreational areas are being destroyed. Effective coastal protection planning and implementation of these plans are required to reduce anthropogenic impact in specific coastal sections. The collection of washed- out marine organic litter (seaweeds) on beaches should be restricted. An inventory and monitoring of the species’ habitats should be carried out to assess the population development trends. Residents, primarily landowners and managers, should be informed about the threats to suitable habitats and the importance of management.
Literatūras saraksts
