Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 5–25 cm augsts pelēkzaļš, raupjš lakstaugs, klāts ar blīviem zvaigžņmatiņiem. Stublājs pacils vai gulošs, lejasdaļā bieži koksnains. Lapas pelēcīgas, otrādi olveidīgas vai lancetiskas, 0,5–1,5 cm garas, sakārtotas pamīšus. Ziedi vairogveida ķekarā stublāja un zaru galā. Kauslapas četras, pēc noziedēšanas ātri nobirst. Vainaglapas četras, dzeltenas, 3,5–5 mm garas. Auglis – ovāls divcirkņu pākstenītis ar 0,3 cm garu irbuļa palieku. Zied maijā un jūnijā (Fatare 2003; Priedītis 2014).
Izplatība. Suga galvenokārt sastopama Centrāl- un Dienvidaustrumeiropā un Baltijas valstīs mēreni siltajā un mērenajā joslā (GBIF 2023). Tās izplatība ir salveidīga, samērā mazās platībās (Fatare 2003; Priedītis 2014). Sastopama Alpu un Balkānu kalnos, kur vairumā gadījumu to nodala kā pasugu A. montanum subsp. gmelinii (Španiel et al. 2012). Baltijas valstīs esošās atradnes ir uz sugas areāla ZR robežas. Igaunijā suga sastopama ļoti reti, Lietuvā – diezgan reti (Kuusk et al. 1993). Latvijā suga izplatīta jūras piekrastē, pārsvarā Papes–Liepājas, Užavas–Ventspils–Lielirbes un Rīgas–Saulkrastu posmā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 18 666 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 180 km2.
Populācija. Datu par sugas populācijas lielumu Latvijā nav. Lielākas vitālas atradnes ir piekrastē Užavas un Ventspils apkārtnē, fragmentāri arī Dienvidrietumkurzemē un Pierīgā (Tjarve, Laime 2018). Atradnes stāvoklis dabas liegumā “Užava” uzskatāms par labvēlīgu, citviet cenopopulācijām ir tendence mazināties un to stāvoklim – pasliktināties.
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga pārsvarā sastopama klajās piejūras kāpās (pelēkajās kāpās, pārejas joslā starp sekundārajām kāpām un priekškāpām), vietām kāpu pļavās un mežainās piejūras kāpās, kur atsedzas atklātas smilts laukumi (Fatare 2003; Laime 2010). Centrāleiropā suga sastopama kaļķainos zālājos klinšainās vietās (Španiel et al. 2012). Latvijā sugai ir raksturīga augšana augu sabiedrībās ar ķērpjiem, kserofītiskām sūnām, mazo mārsilu Thymus serpyllum, kāpu auzeni Festuca sabulosa, zilgano kelēriju Koeleria glauca, pļavas silpureni Pulsatilla pratensis un citām ekoloģiski līdzīgām augu sugām (Laime 2010). Novērojumi liecina, ka tā labi atjaunojas vietās, kur notiek mērena smilšu pārpūšana. Suga ir tipisks gaismmīlis, var būt sastopama mežmalās, aizaugošās pelēkajās kāpās, taču tikai tajās vietās, kur ir labs apgaismojums vai tikai daļējs apēnojums.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ekosistēmu degradācija un pārveidošana, paplašinoties tūrisma un rekreācijas teritorijām, pieaugot sporta un atpūtas aktivitātēm, invazīvo sugu ietekmei, kā arī dabiskās sukcesijas rezultātā notiekot pārmaiņām augāja struktūrā un sugu sastāvā. Gmelina alise nespēj konkurēt ar meža sūnām, piemēram, Šrēbera rūsaini Pleurozium schreberi. Tāpēc daudzviet Latvijā, pelēkajām kāpām aizaugot ar kokiem, sugai piemērotu dzīvotņu platības un kvalitāte mazinās un suga var iznīkt.
Aizsardzība. Lielākā daļa atradņu ir ĪADT (dabas parkos “Pape” un “Bernāti”, u. c.), taču tas negarantē sugas aizsardzību, jo ĪADT notiek intensīva tūrisma un rekreācijas attīstīšana; vienlaikus pelēko kāpu apsaimniekošana dabas daudzveidības saglabāšanai ir nepietiekama.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Pieaugot tūristu un atpūtnieku skaitam piekrastē, arvien vairāk teritorijas izmantošana jālīdzsvaro ar sugas dzīvotņu saglabāšanu. Pelēkās kāpas mainās dabiskās sukcesijas gaitā un invazīvo sugu ietekmē. Jāapsaimnieko pelēkās kāpas, mazinot koku un krūmu daudzumu un ierobežojot ekspansīvās un invazīvās augu sugas, piemēram, smiltāja kāpukviesi Leymus arenarius un krokaino rozi Rosa rugosa. Dabas parkā “Piejūra” svarīgi ir gudri attīstīt labiekārtojumu, lai mazinātu pelēko kāpu pārmērīgu izbradāšanu; dabas parkā jānovērš zirgu pārvietošanās (izjādes u. c.). Jāizstrādā pelēko kāpu aizsardzības plāns, kurā jāparedz reto augu sugu atradņu aizsardzība. Iedzīvotāji, galvenokārt zemes īpašnieki, jāinformē par šīs sugas dzīvotņu apdraudētību un to apsaimniekošanas svarīgumu.
Autori: Brigita Laime*, Didzis Tjarve.
Summary. Mountain alison – Alyssum gmelinii. In Latvia, the species grows along the seacoast, mainly in the sections of Pape–Liepāja, Užava–Ventspils–Lielirbe and Rīga–Saulkrasti. The EOO is 18,666 km2, and the AOO – 180 km2. There is no data on the population size. Based on the results of the seacoast monitoring, it can be concluded that rich populations are found near Užava and Ventspils; smaller subpopulations occur in south-western Latvia and near Riga. The population status in the “Užava” Nature Reserve is favourable, while there is a tendency to decrease in the rest of the range in Latvia. The main threat is trampling caused by tourists and holidaymakers. The typical habitats of the species in Latvia are grey dunes, which change during natural succession and under the influence of recreation activities and invasive species. Grey dunes need to be managed by reducing tree and shrub cover and controlling expansive and invasive plant species, such as Leymus arenarius and Rosa rugosa. Most of the species’ localities occur in protected areas, e.g., the “Pape” and “Bernāti” Nature Parks, etc., but this does not guarantee the protection of the species, as intensive tourism and recreation are taking place also in protected areas, while grey dune habitat restoration and management are insufficient. In the “Piejūra” Nature Park, it is necessary to develop better coastal tourism infrastructure to reduce excessive trampling on grey dunes and prevent the movement of horses (riding, etc.). A Latvian grey dune protection plan should be developed, which should include the conservation of rare plant species. The population of A. gmelinii should be monitored. Residents, primarily landowners, should be informed about the threat to the habitats of this species and the importance of management.
Literatūras saraksts
