Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, gruntī iesakņojies ūdensaugs. Stublājs pilnīgi iegrimis, zarots, 10–150 cm garš, brūngansārts, retāk dzeltenīgi zaļš. Lapas mieturī pa četrām, dalītas pavedienveida plūksnās, zaļas vai iesārtas. Ziedi viendzimuma, sīki, skrajā 1–3 cm garā vārpā, kas ziedēšanas sākumā noliekusies uz leju un tik tikko paceļas virs ūdens virsmas. Vainaglapas baltas līdz sārtas, agri nokrīt. Vīrišķie ziedi vārpas augšdaļā, pamīšus, pieziedlapas ieapaļas. Sievišķie ziedi vārpas apakšdaļā, pretēji, pie katra zieda trīs seglapas, vidējā seglapa līdzīga stublāja lapai – dalīta pavedienveida plūksnās un parasti garāka nekā zieds, malējās seglapas veselas, strupas, manāmi īsākas nekā zieds. Auglis – četru riekstiņu skaldauglis. Zied no jūnija beigām līdz septembrim (Eglīte 2003; Priedītis 2014). Augs vairojas ar sēklām un veģetatīvi ar auga daļiņām, bet pārziemošanas pumpurus neveido (Preston, Croft 2001).
Izplatība. Suga sastopama Eiropā – galvenokārt Rietumeiropā un Skandināvijā, retāk dienvidos un Vidusjūras reģionā, bet nav novērota Balkānos. Tā sastopama arī Ziemeļamerikas Z un A daļā, Grenlandē un Ziemeļāfrikā (Casper, Krausch 1980; Eglīte 2003; Rothmaler 2005; Lansdown 2011). Igaunijā suga zināma tikai nedaudzos ezeros DA daļā (eElurikkus 2022), Lietuvā zināma tikai viena neliela atradne ZA daļā netālu no Latvijas robežas (Sinkevičienė 2007, 2021). Latvijā vērtējama kā relikta suga, kas sastopama reti un izklaidus piecos izplatības apgabalos izplatības areāla DA malā. Latvijā tā ir atrasta 50 ezeros un divās upēs, no tiem šobrīd droši vai diezgan droši zināma tikai 34 ezeros, bet 13 vai 14 ezeros (pēdējie atradumi 1913.–1985. gadā) un divās upēs (Rindā, Dubnā) varētu būt vēl joprojām sastopama. Pēdējos 100 gados, ieskaitot arī pēdējos 30 gados, ir mazinājusies gan tās apdzīvotā platība (AOO), gan sastopamības apgabals (EOO) (Eglīte 2003). EOO ir 45 730 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 236 km2.
Populācija. Suga aug nelielās grupās vai mazākās un lielākās audzēs. Eiropā un globāli suga nav apdraudēta (LC), taču nepieciešams jauns vērtējums Eiropā. Eiropā populācija ir stabila, bet globālā mērogā populācijas tendence nav zināma (Lansdown 2011; MaizTome 2016). Latvijā populācijas lielums pēdējos 100 gados ir samazinājies. Sugas audzes Latvijā kopumā aizņem aptuveni 3–3,5 ha. Tās visbagātīgākā cenopopulācija Latvijā un arī visā Baltijā ir Latgalē esošās Sauleskalna ezerzemes lielākajā ezerā – Siverā –, kur audžu lielums 2014. gadā tika novērtēts kā 1,05 ha (U. Suško, nepubl. dati), veidojot ne mazāk kā trešdaļu visas Latvijas populācijas. Sauleskalna ezerzemē suga sastopama vēl sešos ezeros, bet Kurzemē bagātākās cenopopulācijas ir Pinku, Zvirgzdu un Ērkules ezerā, Dzilonī, Būšnieku ezerā, Klāņezerā un Puzes ezerā, bet Vidzemē – Alaukstā, Augstrozes Lielezerā, Dauguļu Mazezerā, Lielajā Baltiņā un Mazajā Baltiņā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā sugai ir šaura ekoloģiskā niša, un tā sastopama mezotrofos, semidistrofos, vāji un mēreni eitrofos, pārsvarā tīros dzidrūdens, tostarp lobēliju-ezereņu un atsevišķos mieturaļģu, ezeros ar maziem sateces baseiniem (ļoti reti arī brūnūdens ezeros) uz smilšaina vai grantaina pamata 15–110 cm dziļumā, kā arī tīrās upju lēntecēs lejpus sugas atradnēm ezeros (Eglīte 2003; Priedītis 2014; Suško 1988, 1989, 1996, 1997, 2015a, 2015b, 2017; Suško, Bambe 2002). Tipiska lobēliju-ezereņu kompleksa (Littorelletea uniflorae) indikatorsuga, kas Latvijā diezgan bieži aug kopā ar dzeloņsporu ezereni Isoetes echinospora, gludsporu ezereni I. lacustris, vienziedu krasteni Littorella uniflora, Dortmaņa lobēliju Lobelia dortmanna¸ plašo gundegu Ranunculus reptans, ūdeņu subulāriju Subularia aquatica, adatu pameldru Eleocharis acicularis un daudzziedu pameldru E. multicaulis, reizēm arī ar lokano najādu Najas flexilis un smalko najādu N. tenuissima, bet nereti sastopama arī bez šīm sugām. Citviet Eiropā tā aug arī dzidrūdens ezeros, nelielās ūdenstilpēs ar barības vielām nabadzīgu, kaļķiem nabadzīgu vai retāk bagātu ūdeni 0,2–3,0 (4,5) m dziļumā smilšainā, dūņainā un kūdrainā gruntī, kā arī lēntecēs un straujtecēs ar vēsu un dzidru, skābekļa bagātu, barības vielām nabadzīgu un tīru ūdeni smilšainā vai oļaini akmeņainā gruntī (Casper, Krausch 1980; Preston, Croft 2001).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud dažādu cēloņu izraisīta ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem un tās rezultātā ezeru aizaugšana un pastiprinātā ekspansīvo ūdensaugu sugu (parastās niedres, mieturaļģu, elodeīdu) konkurence. Sugu apdraud arī mākslīga ūdenslīmeņa paaugstināšana vai pazemināšana ezeros, apkārtējo platību meliorācija un humusvielām bagātu ūdeņu ievadīšana dzidrūdens ezeros pa meliorācijas sistēmām. Ezeru kvalitāti apdraud intensīva rekreācija un pastiprināta apbūve ezeru krastos. Siverā un Ārdavā ūdens kvalitātes pasliktināšanos izraisa nesen izveidoti zivju dīķi ezeru krastos. Situāciju vēl vairāk pasliktina nepieciešamo ezeru apsaimniekošanas pasākumu neveikšana vispār vai neveikšana pietiekamā apjomā (galvenokārt niedru pļaušana un izvākšana, audžu fragmentācija). Vairākos ezeros (Āraišu un Sakovas, visticamāk, arī Raiskuma ezerā un Sirdsezerā) piesārņošanas un ūdenslīmeņu mākslīgas izmainīšanas dēļ suga ir izzudusi.
Aizsardzība. Neliela daļa sugas atradņu (15 ezeros), veidojot aptuveni 5–10% sugas populācijas Latvijā, un vēl astoņi ezeri, kuros suga varētu būt sastopama, atrodas ĪADT: dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Klāņu purvs”, “Augstroze”, dabas parkos “Pinku ezers” un “Talsu pauguraine”, Gaujas Nacionālajā parkā, aizsargājamo ainavu apvidū “Vecpiebalga” u. c. Baltijā un Latvijā vislielākā cenopopulācija Siverā šobrīd atrodas ārpus ĪADT.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Lai aizsargātu sugu, ir jāveic īpaši aizsardzības pasākumi, jāveido ĪADT Sauleskalna apkārtnes ezeros, arī Ērkules, Indras Garajā, Kaņepēnu, Rāceņu, Svātovas ezerā, Dzilonī un Palpierī. Visaldas ezers ir jāiekļauj Rāznas Nacionālajā parkā. Jāatjauno arī Dzalbu zušķērāja darbība (pastāvēja kopš 20. gs. 80. gadu vidus un tika pārtraukta 2018. gada vasarā), lai normalizētu Ārdavā un Siverā ilgstošā laikposmā nostabilizējušos ūdenslīmeni un saglabātu daudzu retu un aizsargājamu ūdensaugu atradnes, kā arī lai ierobežotu ezeru litorāla seklūdens daļas pastiprinātu aizaugšanu ar virsūdens augiem. Jāpārbauda sugas stāvoklis un jāprecizē izplatība gan ezeros, kur suga pašlaik zināma, gan ezeros, kur tā kādreiz bijusi un, iespējams, atrodama vēl tagad. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums visā valstī. Nav pieļaujama slikti attīrītu komunālo saimniecību un uzņēmumu notekūdeņu ievadīšana ezeros, jāveic pasākumi biogēnu piesārņojuma mazināšanai no lauksaimniecības zemēm.
Autori: Uvis Suško*, Liene Auniņa.
Summary. Alternate water-milfoil – Myriophyllum alterniflorum. Considered a relict species, it is rare and scattered across five distribution areas. In Latvia, it has been found in 51 lakes and two rivers, but the species is now present in only 34 of these lakes. The EOO is 45,730 km2, and the AOO – 236 km2. In Latvia, the population size, the EOO and the AOO have decreased over the past 100 years, also when assessed over the last 30 years. The population occupies 3–3.5 ha in total. The species occurs in mesotrophic, semi-dystrophic, slightly and moderately eutrophic, mostly clean, shallow, deep and very deep clear-water lakes with small catchment areas (very rarely in brown-water lakes) on a sandy or gravelly bottom at a depth of 15–110 cm, as well as in clean, slow-flowing rivers downstream of the species’ localities in the lakes. The species is threatened by pollution of lakes and rivers, overgrowth, drainage in the catchment area and recreation. Only a small percentage of the localities and potential localities (need to be surveyed) occur in protected areas: the “Ances purvi un meži”, “Klāņu purvs”, and “Augstroze” Nature Reserves, the “Pinku ezers”, and “Talsu pauguraine” Nature Parks, the Gauja National Park, and the “Vecpiebalga” Protected Landscape Area. The largest subpopulation in the Baltic States and Latvia (Lake Sivers) occurs outside protected areas. New protected areas must be established, and at the same time, certain site-specific actions must be implemented to improve or restore the habitat conditions. Research on the distribution and the population size is needed throughout the country. Discharge of insufficiently treated municipal and industrial wastewater into lakes must be prevented, and measures must be taken to reduce nutrient influx from agricultural land.
Literatūras saraksts
