Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 15–30 cm augsts lakstaugs. Lapas ādainas, ar izteiksmīgu dzīslojumu, tās izvietotas rozetē un ir daļēji pārziemojošas. Plātne apaļa, ieapaļa, plati eliptiska vai olveidīga, 2–4 cm gara un plata. Lapas pamats ļoti pakāpeniski pāriet kātā, kas ir apmēram plātnes garumā vai īsāks. Ziedi ķekarā ziedneša augšdaļā, pārsvarā balti. Vainags 0,5–0,7 cm garš, ziedēšanas laikā saglabājas pusatvēries. Irbulis taisns, garumā nedaudz pārsniedz vainagu, izsniedzoties ārpus tā. Kauslapas olveidīgi vai trīsstūraini lancetiskas, garumā aptuveni līdz vainaga pusei, gali atstāvoši. Auglis – piecvāršņu pogaļa. Zied jūnija beigās un jūlijā (Priedītis 2014; Berga 2024). Sugai raksturīga pašappute. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002) – ar sakneņiem (Klimešová, Klimeš 2006). Sēklas izplatās ar vēju. Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 2–15 m (Lososová et al. 2023). Sēklas ļoti sīkas, putekļveidīgas, spēj uzdīgt tikai simbiozē ar mikorizas sēnēm (Hultén 1958; Johansson, Eriksson 2013).
Izplatība. Sastopama lielākajā daļā Eiropas, izņemot Pireneju pussalu, kā arī Rietumāzijā, Indoķīnas pussalas R daļā, Kamčatkas pussalā un Japānā (Govaerts 2024). Igaunijā sastopama diezgan bieži visā valstī (eElurikkus 2022), Lietuvā – reti DR un ZA daļā (Lekavičius et al. 1996). Tikai atsevišķas atradnes ir Pleskavas apgabalā – suga ir daudz retāk sastopama, nekā tika uzskatīts agrāk (Ефимов, Конечная, 2018). Latvijā suga sastopama galvenokārt R un DA daļā (Rēriha 2003; DAP 2023). Jaunākās (pēc 1991. gada) atradnes ir tikai Piejūras zemienē, Augšzemes un Austrumkursas augstienē. 2023. gada inventarizācijā sugas klātbūtne apstiprināta vien sešās atradnēs (Berga 2024). Sastopamības apgabals (EOO) ir 14 581 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 16 km2. EOO ir samazinājies, salīdzinot ar 20. gs. beigās zināmo (Rēriha 2003). Piemēram, suga meklēta Gaujas Nacionālajā parkā, taču nesekmīgi (I. Kukāre, nepubl. dati). Tomēr visaptveroši sugas izplatības pētījumi nav bijuši, un suga, iespējams, ir atrodama arī citviet Latvijā. Tiek uzskatīts, ka AOO nepārsniedz EN kategorijas slieksni.
Populācija. Populācijas lielums un dinamika Latvijā nav pētīta. 2023. gadā katrā inventarizētajā atradnē atrasti daži desmiti līdz vairāki simti indivīdu. Cenopopulācijā bieži ir salīdzinoši maz ziedošu indivīdu, kas vēl vairāk apgrūtina sugas noteikšanu. Skaitliski mazajās atradnēs novēroti daži ziedoši indivīdi, bet lielākajās – līdz nedaudz vairāk par 100. Mazs ziedošo indivīdu skaits novērots arī Lielbritānijā (BSBI Online Plant Atlas 2020).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug valgās līdz mēreni mitrās, parasti vidēji skābās, reti neitrālās vai bāziskās, barības vielām nabadzīgās augtenēs, daļējā noēnojumā (Tichý et al. 2023). Latvijā suga konstatēta sausos un mitros priežu mežos. Tā var augt arī daļēji nosusinātos skujkoku un jauktu koku mežos, ja vien tajos ir sugai atbilstošs mitruma režīms. Latvijā līdz šim zināmajās atradnēs sugas augtenei raksturīga plaša pH amplitūda – no stipri skābas līdz izteikti bāziskai (pH 3,5–7,0). Ziemcietes bieži aug starp tādiem sīkkrūmiem kā sila virsis Calluna vulgaris, parastā vistene Empetrum nigrum, brūklene Vaccinium vitis-idaea, mellene V. myrtillus. Sūnu stāvs sugas augtenēs labi attīstīts, to veido galvenokārt spīdīgā stāvaine Hylocomium splendens un Šrēbera rūsaine Pleurozium schreberi (Berga 2024).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība. Netieši šo sugu varētu ietekmēt arī mežu eitrofikācija, jo tad augsne kļūst bāziskāka, ieviešas graudzāles, krūmi (Laiviņš 1998). Mitrajos mežos to apdraud susināšana.
Aizsardzība. Vairums sugas atradņu atrodas ĪADT. Atrasta Slīteres Nacionālajā parkā, dabas parkos “Engures ezers”, “Daugavas loki” un dabas liegumā “Baltezera purvs”. Suga nav pietiekami pētīta tāpēc, iespējams, ka ārpus ĪADT suga sastopama biežāk.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība Latvijā, populācijas lielums. Sugas dzīvotnēs nav pieļaujama mežizstrāde. Citi aizsardzības pasākumi sugas saglabāšanai nosakāmi, ņemot vērā izpētes rezultātus.
Autori: Liene Auniņa*, Rūta Katrīna Berga, Iluta Dauškane.
Summary. Intermediate wintergreen – Pyrola media. Rare in Latvia, found mainly in the western and south-eastern parts of the country. The latest records (after 1991) are from the Coastal Lowland, the Augšzeme Upland, and the eastern Kurzeme Upland. Surveys from 2023 confirm the presence of the species in only six localities. The EOO is 14,581 km2, and the AOO – 16 km2. They are probably slightly larger. The EOO has decreased compared to that known at the end of the 20th century. The species was searched for in the Gauja National Park but without success. Population size and its dynamics have not been studied. In 2023, several dozen to several hundred individuals were found in each of the surveyed sites, but it was observed that subpopulations often have few flowering individuals. In Latvia, the species is found mainly in dry and wet pine forests, but also in mixed and drained forests. The species is threatened by logging and eutrophication, which may lead to changes in ground vegetation and the establishment of shrubs. In moist forests, it is threatened by drainage. Most of the known sites of the species are in protected areas: the Slītere National Park, “Engures ezers” and “Daugavas loki” Nature Parks and “Baltezera purvs” Nature Reserve. Research is needed on the distribution, population size. Logging should not be permitted in the species’ habitats. Other measures for the conservation of P. media should be determined based on the results of further research.
Literatūras saraksts
