Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, līdz 10 cm augsts gruntī iesakņojies ūdensaugs. Lapas rozetē, 1,5–10 cm garas, gaišzaļas, ar makstveidīgi paplašinātu pamatu un strauji nosmailotu galu, zemūdens formai – resnas un īlenveidīgas, sauszemes formai – tievākas un slaidākas, lineāras un šķērsgriezumā eliptiskas. Latvijā biežāk ir sastopama tikai neziedošā zemūdens forma, kas izplatās veģetatīvi ar dzinumiem. Ziedošajai sauszemes formai ziedi sīki, atrodas šauro lineāro lapu žāklēs. Ziedi viendzimuma. Vīrišķie ziedi 3–4, ar 2–4 cm gariem kātiem, apziednis divkāršs, vainags balts, plēvjains, 4–7 mm garš, putekšņlapas četras, to kāti manāmi pārsniedz vainagu. Sievišķie ziedi sēdoši, parasti pie vīrišķo ziedu kāta pamata, vainaga stobriņš vienādā garumā ar kausu. Auglis – rievains riekstiņš. Zied no maija līdz augustam (Gavrilova 2003; Priedītis 2014). Vairojas ar sēklām un veģetatīvi ar sakneņiem. Sēklas var saglabāt dīgtspēju vairākus desmitus gadu (Casper, Krausch 1980; Cheffings et al. 2005).
Izplatība. Eiropas suga, sastopama galvenokārt Atlantijas okeāna A piekrastes un Baltijas jūras reģiona valstīs, dažviet arī Āfrikas Z un Āzijas R daļā, kā arī Ziemeļamerikā un Grenlandē (Casper, Krausch 1980; Gavrilova 2003; Rhazi et al. 2011; Priedītis 2014; Maiz-Tome 2016; Govaerts 2024). Igaunijā zināmas tikai trīs atradnes Sāmsalas rietumos (eElurikkus 2022; Kukk et al. 2016), bet Lietuvā suga nav atrasta (Rasiņš et al. 1996). Latvijā tā vērtējama kā relikta suga, kas sastopama reti un izklaidus sešos izplatības apgabalos, – Kurzemes Z un R daļā (piemēram, Pinku, Puzes, Usmas ezerā), ezeros Rīgas apkārtnē pie Garkalnes un Lilastes, kā arī Cēsu un Limbažu apkārtnē, Vecpiebalgā, Alūksnē un Sauleskalna ezerzemē, kur sasniedz izplatības areāla A robežu (Gavrilova 2003; Priedītis 2014; Suško 2014, 2015, 2017; Suško u. c. 2014, 2018). Sastopamības apgabals (EOO) ir 37 375 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 132 km2. Latvijā suga ir atrasta 20 ezeros, septiņos no tiem piesārņošanas un ūdenslīmeņa mākslīgas pārveidošanas dēļ tā ir izzudusi, līdz ar to ir samazinājusies arī tās AOO, bet EOO nav samazinājies (Gavrilova 2003).
Populācija. Suga aug nelielās grupās vai mazākās un lielākās audzēs. Eiropā un globāli tā nav apdraudēta, taču Eiropā ir nepieciešams jauns vērtējums. Eiropā populācija ir stabila, bet globālā mērogā populācijas tendence nav zināma (Rhazi et al. 2011; Maiz-Tome 2016). Latvijā sugas populācijas lielums pēdējos 100 gados ir samazinājies. Sugas audzes Latvijā aizņem aptuveni 3,5–4 ha. Visbagātīgākā cenopopulācija Latvijā un visā Baltijā ir Siverā, kurā sugas audžu platība 2014. gadā tika novērtēta kā 3,44 ha (U. Suško, nepubl. dati). Otra Latvijā bagātīgākā cenopopulācija ir blakus esošajā Dreidzā (Suško 2014). Kurzemē bagātīgākā cenopopulācija ir Klāņezerā, cenopopulācija Augstrozes Lielezerā, salīdzinot ar 1985.–1986. gadu, ir samazinājusies (Suško 1988). Alaukstā ezera piesārņošanas un antropogēnās eitrofikācijas dēļ cenopopulācija, salīdzinot ar stāvokli 1984.–1985. gadā, arī ir būtiski samazinājusies (Эглите 1990). Arī Alūksnes ezera cenopopulācija pēckara laikā notikušās ezera piesārņošanas un antropogēnās eitrofikācijas izraisītās aizaugšanas dēļ ir būtiski samazinājusies (Эглите 1990).
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā sugai ir šaura ekoloģiskā niša, un tā ir sastopama pārsvarā mezotrofos un semidistrofos, kā arī vāji un mēreni eitrofos, pārsvarā tīros, dzidrūdens, retāk arī brūnūdens lobēliju-ezereņu ezeros uz smilšaina vai grantaina pamata, parasti 30–120 cm dziļumā, kur sastopama tās zemūdens forma (f. isoetides); dažos ezeros (Siverā, Klāņezerā, Mazuikas un Usmas ezerā) arī seklāk – līdz pat krasta līnijai un smilšainam vai grantainam liedagam, kas veidojas, sausākās vasarās sezonāli pazeminoties ūdenslīmenim. Tur sastopama tās sauszemes forma (f. terrestris) (Garvrilova 2003; Priedītis 2014; Suško 2014, 2015, 2017; Suško u. c. 2014, 2018; Urtāns 2017). Sivera krastmalā no ezera izskalotā vienzieda krastenes zemūdens forma dažviet ieaug ezera krastmalā saskalotajā gruntī un šādi pārtop par sauszemes formu. Tipiska lobēliju-ezereņu kompleksa (Littorelletea uniflorae) indikatorsuga, kas Latvijā aug kopā ar dzeloņsporu ezereni Isoetes echinospora, gludsporu ezereni I. lacustris, Dortmaņa lobēliju Lobelia dortmanna, pamīšziedu daudzlapi Myriophyllum alterniflorum, plašo gundegu Ranunculus reptans, ūdeņu subulāriju Subularia aquatica, adatu pameldru Eleocharis acicularis un daudzziedu pameldru E. multicaulis, reizēm arī ar lokano najādu Najas flexilis un smalko najādu N. tenuissima.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud ezeru piesārņošana ar biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana un pastiprināta ekspansīvu ūdensaugu sugu konkurence (parastā niedre, mieturaļģes, elodeīdi). Sugu apdraud arī mākslīga ūdenslīmeņa paaugstināšana vai pazemināšana ezeros, apkārtējo platību meliorācija un humusvielām bagātu ūdeņu ievadīšana dzidrūdens ezeros pa meliorācijas sistēmām. Ezeru kvalitāti apdraud intensīva rekreācija un pastiprināta apbūve ezeru krastos. Siverā un Ārdavā ūdens kvalitātes pasliktināšanos izraisa nesenā pagātnē izveidoti zivju dīķi ezeru krastos. Situāciju vēl vairāk pasliktina nepieciešamo ezeru apsaimniekošanas pasākumu neveikšana vispār vai neveikšana pietiekamā apjomā (galvenokārt niedru pļaušana, audžu fragmentācija un izvākšana).
Aizsardzība. Tikai nedaudz vairāk nekā puse atradņu astoņos ezeros atrodas ĪADT: dabas liegumos “Klāņu purvs”, “Lieluikas un Mazuikas ezers” un “Augstroze”, dabas parkos “Pinku ezers” un “Dridža ezers”, Gaujas Nacionālajā parkā un aizsargājamo ainavu apvidū “Vecpiebalga”. Sugas atradnes Alūksnes, Puzes un Usmas ezerā, kā arī Ārdavā un Siverā, kur ir sastopamas Baltijā un Latvijā vislielākās cenopopulācijas, šobrīd atrodas ārpus ĪADT.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāveido jaunas ĪADT Siverā un Ārdavā. Jāatjauno Dzalbu zušķērāja darbība (tā pastāvēja kopš 1980. gadu vidus, pārtraukta 2018. gada vasarā), lai normalizētu Ārdavā un Siverā ilgstošā laikposmā nostabilizējušos ūdenslīmeni un saglabātu daudzu retu un aizsargājamu ūdensaugu atradnes, un lai ierobežotu ezeru litorāla seklūdens daļas pastiprinātu aizaugšanu ar virsūdens augiem. Jāpārbauda sugas stāvoklis un izplatība Alaukstā, kā arī tas jāprecizē Alūksnes, Puzes un Usmas ezerā. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums visā valstī. Jānovērš slikti attīrītu komunālo saimniecību un uzņēmumu notekūdeņu ievadīšana ezeros, kā arī jāveic pasākumi biogēnu piesārņojuma mazināšanai no lauksaimniecības zemēm.
Autori: Uvis Suško*, Liene Auniņa.
Summary. Shoreweed – Littorella uniflora. It is considered a relict species. In Latvia, the species occurs rarely and is scattered across six distribution areas. It has been found in 20 lakes; in seven of them the species is extinct. The AOO is 132 km2 (has decreased), and the EOO – 37,375 km2 (stable). L. uniflora grows in smaller or larger groups. The population of the species occupies ca. 3.5–4 ha (has decreased over the last 100 years), and its richest population in Latvia and the Baltic States is in eastern Latvia. It is found mainly in mesotrophic and semi-dystrophic, as well as slightly and moderately eutrophic, mainly clean, shallow, deep and very deep clear-water, less often brown-water Lobelia-Isoetes lakes on a sandy or gravelly bottom, usually at a depth of 30–120 cm. It can also be found in shallower water up to the shoreline and sandy or gravelly shore where the water level may drop down seasonally. In Latvia, the species is threatened by pollution of lakes, their overgrowth and competition from other aquatic plants, drainage of agricultural and forest lands in the catchment area and intensive recreation. Only slightly more than a half of the existing localities are in protected areas. It has been recorded in the “Klāņu purvs”, “Lieluikas un Mazuikas ezers” and “Augstroze” Nature Reserves, the “Pinku ezers” Nature Park, the “Vecpiebalga” Protected Landscape Area and the Gauja National Park. In the Baltic States and Latvia, the largest subpopulation (Lake Sivers) is currently located outside protected areas. New protected areas must be designated, and certain site-specific actions must be implemented to improve or restore the habitat conditions. Research on the distribution and the population size is needed throughout the country.
Literatūras saraksts
