Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–50 cm augsts lakstaugs ar horizontālu, resnu sakneni un garām piesaknēm. Lapas 3–4, 9–18 cm garas, 3,5–8 cm platas, eliptiskas. Ziedi pa vienam, reti divi (10–30%) vai trīs. Ārējās apziedņa lapas sarkanbrūnas. Lūpa dzeltena, maisveidīgi uzpūsta, bez pieša. Auglis – pogaļa. Vairojas veģetatīvi ar sakneņiem, retāk ar sēklām, jo dīgstiem ir zema dzīvotspēja. Parasti uzzied 15.–17. gadā. Zied jūnijā (Cepurīte 2003, 2005), valsts R daļā jau maija beigās. Dzegužkurpīte ir klonāls augs, un viens klons parasti aizņem laukumu 20–40 cm diametrā. Vecāki kloni ar 30–50 rametām aizņem vēl lielāku laukumu. Viens augs var pastāvēt 20–100 gadus (Kull 1999). Apputeksnē vientuļās bites no ģintīm Andrena, Lasioglossum, Halictus, kā arī Colletes cunicularius (Nilsson 1979; Antonelli et al. 2009) bites. Zviedrijā un Igaunijā tikai 10% ziedu veido sēklas (Latvijā vidēji 12–15%) – iespējams tāpēc, ka nav apputeksnētāju kukaiņu (Kull 1999; Persson 2020). Novērots, ka vietās ar pietiekamu apputeksnētāju daudzumu ir daudz juvenilo augu (Kull 1999). Latvijā šādi pētījumi nav veikti. Taču Latvijā novērots, ka juvenilie augi veido 0–37,5% (vidēji ap 7%) populācijas (D. Kļaviņa, nepubl. dati). Sēklas izplatās ar vēju, un, tā kā tās ir ļoti sīkas, tās var tikt aiznestas kilometriem tālu. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka vidējais šīs sugas sēklu izplatīšanās attālums ir tikai 2–15 m (Lososová et al. 2023). Sēklu dīgšanai nepieciešama mikorizas sēņu (Tulasnellaceae) klātbūtne (Shefferson et al. 2001). Paaudzes ilgums ir 20 gadi (Solstad et al. 2021).
Izplatība. Suga sastopama no Eiropas līdz Japānai, dažviet arī Āfrikas Z daļā (Govaerts 2024). Igaunijā sastopama diezgan bieži visā valstī (eElurikkus 2022), bet Lietuvā – reti visā valstī, izņemot R daļu (Gudžinskas 2021). Baltkrievijā suga izplatīta visā valstī, taču lielākā atradņu koncentrācija ir DR daļā (Лебедько 2015). Reti sastopama suga Krievijas ZR daļā (Сорокина и др. 2021). Latvijā sastopama reti, nevienmērīgi visā valstī, maz atradņu ir DA daļā, bet DR daļā to nav vispār (Cepurīte 2003, 2005). Pēdējos desmit gados sugas izplatība ir intensīvāk pētīta un konstatētas jaunas atradnes. Sastopamības apgabals (EOO) ir 53 983 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 332 km2. Ilgstoši nav informācijas par atradnēm valsts DA daļā; tās ir minētas literatūrā, bet nav apstiprinātas ar herbāriju (Cepurīte 2003).
Populācija. Ir informācija par 28 atradnēm Latvijā (Kļaviņa u. c. 2018). Rametu (pieaugušo indivīdu IUCN vadlīniju izpratnē) skaits Latvijā varētu būt ap 8000. Trijās vietās rametu skaits pārsniedz 1000, 11 vietās – sasniedz simt vai vairāk (100–1000 rametas), bet vairumā atradņu konstatētas tikai 1–100 rametas. Visbagātīgākā atradne ir Vidzemes piekrastē, Tūjas apkārtnē, kur sastopami aptuveni 2000 pieaugušu indivīdu (rametu). “Natura 2000” teritorijās veiktais monitorings liecina, ka skaitliski lielākajās atradnēs cenopopulācijas ir stabilas, taču mazākajās atradnēs indivīdu skaits mazinās lielā noēnojuma dēļ. Latvijā ir konstatēts, ka kopējo ziedošo un ar diviem ziediem ziedošo rametu skaitu būtiski pozitīvi ietekmē ne tikai kokaudzes vainaga atvērums, bet arī veģetācijas segums – lielāks rametu skaits ir vietās ar mazāku zemsedzes vaskulāro augu segumu (Kļaviņa u. c. 2018). Sugai raksturīgi miera periodi, kad augs neattīsta virszemes daļas. Piemēram, no Ķemeru Nacionālajā parkā uzskaitītajiem indivīdiem 1–2% bija miera periodā. Eiropā suga ir gandrīz apdraudēta (NT), taču nepieciešams jauns vērtējums (Bilz 2011). Globāli sugas populācija tiek uzskatīta par neapdraudētu (LC) un stabilu (Rankou, Bilz 2014).
Dzīvotnes un ekoloģija. Tā aug ēnainos lapu koku un jauktu koku mežos, retāk akmeņainās nogāzēs, galvenokārt kaļķainās augsnēs. Tā var augt arī krūmājos un alpīnās pļavās. Eirāzijas ziemeļos sugai ir tendence augt kaļķainos avotu purvos un purvainos zālājos (Kull 1999 un tur citētie autori). Latvijā suga konstatēta valgos līdz mitros mežos, bieži karbonātiskās augsnēs (Kļaviņa, Osvalde 2017). Parasti tā aug jauktos egļu-platlapju mežos un platlapju mežos gravās un nogāzēs, galvenokārt nogāžu lejasdaļā. Dažkārt atrasta arī purvainos egļu-priežu mežos. Konstatēta vecos un vidēji vecos dabiskos mežos, dažkārt arī mežos, kur veiktas kopšanas cirtes. Vislabāk tā aug daļējā noēnojumā. Tam pieaugot, augu vitalitāte mazinās – tie nezied vai neveido virszemes augu daļas. Dabisko meža biotopu specifiskā suga (Auniņš 2013).
Izmantošana un tirdzniecība. Dekoratīvs augs, un to dažkārt noplūc, kā arī izrok un pārstāda (Cepurīte 2003).
Apdraudējums. Sugu apdraud gan intensīva mežsaimnieciskā darbība, gan meža lauču un atvēruma aizaugšana ar krūmiem un kokiem. To apdraud arī noplūkšana vai izrakšana. Dažkārt mežacūkas izrok sakneņus. Atradnes mitrās vietās nelabvēlīgi ietekmē mežu susināšana.
Aizsardzība. Skaitliski lielākās atradnes atrodas ĪADT un mikroliegumos, izņemot atradnes Vidzemes piekrastē. Sastopama tādās ĪADT kā Ķemeru, Slīteres un Gaujas Nacionālie parki, dabas parks “Numernes valnis”, dabas liegumi “Vidzemes akmeņainā jūrmala”, “Katlešu meži”, “Mežole”, “Klāņu purvs” u. c. Sugai ir izveidoti 13 mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāturpina pētījumi par sugas izplatību un populācijas lielumu. Lielākajām atradnēm jānodrošina atbilstošs aizsardzības režīms. Dažviet ieteicams mazināt noēnojumu, izcērtot atsevišķus kokus un krūmus. Jāturpina sugas monitorings, iekļaujot arī daļu jaunatrasto atradņu ārpus ĪADT un mikroliegumiem. Nav pieļaujama mitro dzīvotņu susināšana. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Autori: Liene Auniņa*, Iluta Dauškane, Dace Kļaviņa, Otars Opermanis, Agnese Priede, Linda Uzule.
Summary. Lady’s-slipper – Cypripedium calceolus. Rare in Latvia, with an uneven distribution throughout the country. Although new localities have been recently discovered, the distribution in the country has not changed significantly compared to the previously published data. The EOO is 53,983 km2, and the AOO – 332 km2. The number of mature individuals in Latvia could be around 8,000. The richest subpopulation is located near Tūja (ca. 2,000 individuals). Monitoring conducted in Natura 2000 sites shows that subpopulations are stable in the richest sites, while the number of individuals is declining in the smallest subpopulations, mostly due to heavy shading. In Latvia, the species has been found in moderately moist to moist, old-growth and natural forests, often on carbonate-rich soils. It most often grows in mixed spruce-broadleaf forests and broadleaf forests in ravines and on slopes. The species is threatened by clear-cutting and overgrowth of forest glades and openings with shrubs and trees. It is also threatened by plucking or digging. Wild boars sometimes dig the rhizomes, thus damaging the subpopulations. In wet forests, it may be unfavourably affected by drainage. The richest subpopulations occur in protected areas and microreserves, e.g., the Ķemeri, Slītere and Gauja National Parks, the “Numernes valnis” Nature Park, the “Vidzemes akmeņainā jūrmala”, “Mežole”, “Klāņu purvs” and “Katlešu meži” Nature Reserves. Inventories are needed to clarify the distribution and population size in Latvia. The largest known sites should be provided with an appropriate protection regime. It is necessary to continue monitoring the species. In some places, it is recommended to reduce shading by selective removal of individual trees and shrubs.
Literatūras saraksts
