Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 8–25 cm garš lakstaugs ar vienu apaļu vai olveidīgu gumu un nedaudzām piesaknēm. Lapas 2 (3), 4–10 cm garas, lancetiskas, stublāja lejasdaļā. Ziedu ir daudz, izvietoti 2–10 cm garā skrajā vārpā, tie ir nelieli, smaržīgi, zaļgandzelteni. Zieda lūpa trīsdaivaina, vidējā daiva 2–2,5 reizes garāka nekā sānu daivas. Auglis – pogaļa. Zied jūnijā un jūlijā (Cepurīte 2003, 2005). Apputeksnē kukaiņi, taču iespējama arī pašappute. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002). Sēklas izplata vējš. Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 10–500 m (Lososová et al. 2023). Paaudzes ilgums ir desmit gadi (Solstad et al. 2020).
Izplatība. Suga sastopama visā Eiropā, izņemot Pireneju pussalu un Īriju, un lielākajā daļā Āzijas, galvenokārt mērenajā joslā (Govaerts 2024). Igaunijā samērā bieži izplatīta R daļā un salās, kā arī A daļā (eElurikkus 2022), bet Lietuvā zināma tikai viena atradne ZR daļā, lai gan senāk suga bijusi sastopama arī vairākās vietās DA daļā (Uogintas 2021). Krievijas ZR daļā reti sastopama suga Pleskavas, Novgorodas apgabalā un Ļeņingradas apgabala R daļā (Сорокина и др. 2021). Baltkrievijā droši zināmas tikai pa divām atradnēm Z un D daļā (Швец 2015). Latvijā suga sastopama ļoti reti, galvenokārt Piejūras zemienē. Viena atradne ir DA daļā (Cepurīte 2003, 2005). Sastopamības apgabals (EOO) ir 4830 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 44 km2. Sugas izplatība Latvijā ir būtiski mazinājusies, salīdzinot ar 20. gs. beigu datiem (Cepurīte 2003, 2005). 2022. gadā suga meklēta zālājos dabas parkā “Engures ezers”, bet tur netika atrasta. 2023. gadā atrasta Engures apkārtnē (R. Kurbel, T. Hirse, nepubl. dati). Dabas parkā suga bija zināma ārpus šobrīd regulāri apsaimniekotajiem zālājiem. Lai gan mērķtiecīga visu vēsturisko atradņu inventarizācija nav bijusi, ņemot vērā dabisko zālāju platību mazināšanos Latvijā, ir maza varbūtība, ka bez jau zināmajām sugas atradnēm, sugai ir skaitliski lielas atradnes citviet Latvijā.
Populācija. Tiek lēsts, ka Latvijas populācijā ir mazāk nekā 250 indivīdu. Lielākais sugas indivīdu skaits atrodas dabas liegumā “Lielupes grīvas pļavas” un dabas parkā “Piejūra”. Lai gan Eiropā kopumā sugas izvērtējumam trūkst datu (DD), tās populācija tiek vērtēta kā sarūkoša (Rankou 2011).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug barības vielām nabadzīgās, bāziskās, bieži kaļķainās augtenēs. Gaismasprasīga suga (Tichý et al. 2023), aug mitrās, bet ne slapjās vietās (Chytrý et al. 2018), zāļu purvos un zālājos (Axmanová 2022), mitrās starpkāpu ieplakās (Rankou 2011). Latvijā tā aug mitros kaļķainos zālājos, piejūras zālājos, palieņu zālājos un zāļu purvos (Cepurīte 2005; DAP 2023), skrajos piejūras mežos slapjās minerālaugsnēs (Priedītis 2014). Palieņu zālājos tā parasti konstatēta pūkainās pļavauzītes Helictotrichon pubescens sabiedrībās kopā ar pļavas dedestiņu Lathyrus pratensis, pļavas āboliņu Trifolium pratense, parasto vizuli Briza media, ziemeļu madaru Galium boreale u. c. Visticamāk, skrajie meži ir aizauguši zālāji, jo zemsedzē dominē zilganā molīnija Molinia caerulea un zilganā seslērija Sesleria caerulea (LU BI kartotēka).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Šo sugu apdraud galvenokārt zāļu purvu un dabisko zālāju aizaugšana, kas ir sākusies, pārtraucot to apsaimniekošanu, kā arī susināšana. Visticamāk, daļa senāko sugas atradņu (līdz 1991. gadam) ir izzudusi, tādēļ ka zālāji vairs netiek apsaimniekoti. Tajos ieviešas ekspansīvas sugas, zālāji aizaug ar kokiem un krūmiem. Zālājus apdraud arī zemes lietojuma veida maiņa, piemēram, apmežošana, to uzaršana, apbūve.
Aizsardzība. Vairums sugas atradņu atrodas trijās ĪADT. Populācijas lielākā daļa atrodas dabas parkā “Piejūra” un dabas liegumā “Lielupes grīvas pļavas”. Tomēr tas nenodrošina sugas ilglaicīgu saglabāšanos, ja zālāji netiek apsaimniekoti.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda vēsturiskās atradnes, kā arī jāpēta populācijas dinamika. Piemēroti sugai jāapsaimnieko zālāji (jāpļauj, ekstensīvi jānogana) un jāatjauno dabiskie zālāji. Ieteicams sugas aizsardzības pasākumus iekļaut attiecīgo ĪADT dabas aizsardzības plānos. Nav pieļaujama sugas dzīvotņu susināšana un zemes lietojuma veida maiņa.
Autores: Liene Auniņa*, Julita Kluša.
Summary. Musk orchid – Herminium monorchis. It is very rare in Latvia, mainly found in the Coastal Lowland. The EOO is 4,830 km2, and the AOO – 44 km2. The distribution of the species has significantly decreased. There are fewer than 250 individuals in the Latvian population. Although there has been no targeted survey of all earlier recorded sites, considering the decline of semi-grassland areas, it is unlikely that the species has rich subpopulations elsewhere in Latvia. H. monorchis is a light-demanding species that grows in wet calcareous grasslands and fens, less often in transitional mires. It is threatened mainly by the overgrowing of fens and grasslands, which results from the cessation of mowing or grazing management and by drainage. Most likely, some habitats where the species was recorded before 1991 have disappeared due to a lack of management. Grasslands are also threatened by afforestation, conversion to arable land and building construction. Most known species’ habitats are in three protected areas. The largest subpopulations occur in the “Piejūra” Nature Park and the “Lielupes grīvas pļavas” Nature Reserve. Surveys of potential species localities and studies on the population dynamics are necessary. Appropriate grassland management and habitat restoration are essential in the conservation of H. monorchis; therefore, the actions should be foreseen in the site management plans in the relevant protected areas and implemented accordingly.
Literatūras saraksts
