Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs sīks vai neliels 5–20 cm augsts mitru vietu un seklu ūdeņu lakstaugs, zaļš vai sarkanbrūns. Saknenis paresnināts, sīpolveidīgs. Stublāji stāvi, pacili, guloši, arī ložņājoši, 3–20 cm gari uz sauszemes un līdz 100 cm gari ūdenī augošiem augiem. Stublāji ar 1–3 lineārām lapām, mezglu vietās attīstās dzinumu pušķi, kas spēj iesakņoties, sevišķi ūdens formām. Ziedi nelielās galviņās, skrajā, sirpveidīgā ziedkopā. Zied jūnijā un jūlijā (Eglīte 2003; Priedītis 2014). Vairojas veģetatīvi un ar sēklām. Apputeksnē vējš (Durka 2002).
Izplatība. Eiropā, līdz Krievijas Eiropas daļai, dažviet Āfrikas Z daļā sastopama suga (Govaerts 2024). Igaunijā diezgan bieži sastopama salās, mazāk – R daļā, nedaudz arī A daļā (eElurikkus 2022), bet Lietuvā – reti R, ZR un DR daļā (Kukk et al. 2003). Reti sastopama Ļeņingradas apgabala R daļā, dažas atradnes arī Pleskavas apgabalā (Сорокина и др. 2021). Latvijā konstatēta diezgan reti, galvenokārt R daļā, visvairāk atradņu ir Piejūras zemienē. Atsevišķas vēsturiskas atradnes ir Vidzemē un Sēlijā. Latvija atrodas areāla A malā (Eglīte 2003). Sastopamības apgabals (EOO) ir 29 845 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 268 km2. Visticamāk, AOO ir lielāka, tomēr ir maz ticams, ka tā pārsniedz EN kategorijas slieksni. EOO, salīdzinot ar 20. gs. beigās zināmo izplatību (Eglīte 2003), nav būtiski mainījies.
Populācija. Populācijas lielums un dinamika Latvijā nav pētīta. Zināmi ap 200 reģistrēti sugas novērojumi. Skaitliski lielas atradnes ir aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”, Slīteres Nacionālajā parkā un dabas liegumā “Ziemupe”. Sīpoliņu donis aug pa vienam vai nelielās audzēs, kas dažkārt var aizņemt vairākus kvadrātmetrus. Sugas populācija globāli nav apdraudēta (LC), un tiek uzskatīta par stabilu (Lansdown 2014).
Dzīvotnes un ekoloģija. Kā ūdensaugs spēj pastāvēt arī ilgstoša sausuma apstākļos. Sauszemes dzīvotnēs suga sastopama vāji līdz vidēji skābās, mitrās līdz slapjās, barības vielām nabadzīgās augtenēs (Tichý et al. 2023). Latvijā tā konstatēta slapjos virsājos, starpkāpu ieplakās, piejūras skujkoku mežos uz stigām, mitriem meža ceļiem ar dabisku segumu, mitrās līdz slapjās vietās ar atklātu augsni, kā arī barības vielām nabadzīgu ezeru litorālē un piekrastē (Eglīte 2003; Priedītis 2014; DAP 2023).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sīpoliņu doni, līdzīgi kā citas mitru vietu sugas, apdraud dzīvotņu susināšana, arī klimata pārmaiņas, galvenokārt ilgstošs sausums veģetācijas periodā, kas var kavēt augu attīstību. Arī augsnes virskārtas traucējumu trūkums var mazināt sugas izplatību un apdraudēt tās pastāvēšanu sauszemes dzīvotnēs. Traucējumu trūkums neattiecas uz aizsargājamo ainavu apvidu “Ādaži”, jo militāro mācību dēļ tur ir regulāri augsnes virskārtas traucējumi. Ezeros sugu apdraud ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem un tās izraisītā ezeru aizaugšana un pastiprinātā ekspansīvo ūdensaugu sugu (parastās niedres, mieturaļģu, elodeīdu) konkurence.
Aizsardzība. Lielākās atradnes atrodas ĪADT. Jāprecizē sugas izplatība, populācijas lielums Latvijā, īpaši Sēlijā un Vidzemē, kur zināmas vien atsevišķas sugas atradnes. Nozīmīga sugas populācijas daļa atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”, dabas liegumā “Ziemupe” un Slīteres Nacionālajā parkā. Lai saglabātu sugu, izveidots viens mikroliegums.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta tās izplatība un jānovērtē populācijas lielums. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana. Nav pieļauja- ma ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem.
Autori: Uvis Suško*, Liene Auniņa.
Summary. Bulbous rush – Juncus bulbosus. In Latvia, the species is found mainly in the Coastal Lowland. In the past, some localities in south-eastern and north-eastern Latvia were recorded. The largest known subpopulations occur in the “Ādaži” Protected Landscape Area, the “Ziemupe” Nature Reserve and the Slītere National Park. The EOO is 29,845 km2, and the AOO – 268 km2. It grows in wet heaths, in moist and wet forest road depressions, on bare peat in fens, and less frequently on sandy lake shores of nutrient-poor lakes and in their littoral zone. The plants can form patches of several square meters in size. The population size and dynamics are not known. Many sites host small subpopulations with a few individuals. The main threat is extended drought in the vegetation period. Eutrophication is a threat to its subpopulations in lakes. The largest known subpopulations occur within protected areas. The sites with species records in the past should be surveyed, and the population size in the country should be estimated. The input of nutrient-rich waters into lakes should be prevented.
Literatūras saraksts
