Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs līdz 40 cm augsts lakstaugs, veido nelielus, skrajus cerus. Stublājs nedaudz lokveidīgi ieliekts. Zvīņlapas un apakšējo lapu makstis brūnas līdz dzeltenas. Lapas 3–4,5 mm platas, īsākas vai vienādas ar stublāju. Ziedkopa 4–14 cm gara salikta vārpa; dažādvārpu grīšļu grupas suga: viena augšējā – vīrišķo ziedu vārpiņa, 3–4 apakšējās – sievišķo ziedu vārpiņas, zemākā vārpiņa parasti attālināta. Pūslīši 3,0–3,8 mm gari, zaļi līdz dzeltenzaļi, ar izcilnētām dzīslām, olveidīgi lancetiski, sašaurinās līdz 1,4 mm garā, divzobainā knābītī. Auglis – pūslītī ietverts rieksts. Zied maijā un jūnijā (Baroniņa 2001, 2003). Apputeksnē vējš, ir iespējama pašapputeksnēšanās. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002).
Izplatība. Lokveida grīslis izplatīts visā Eiropā, Rietumsibīrijas līdzenumā, kā arī dažviet Āzijas R daļā (Govaerts 2024). Igaunijā tas sastopams reti R un centrālajā daļā (eElurikkus 2022), bet Lietuvā nav konstatēts (Baroniņa et al. 2003). Reti sastopams Latvijas R daļā, bet centrālajā un ZA daļā – ļoti reti. Sastopamības apgabals (EOO) ir 18 506 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 76 km2. Lai gan zināmā sugas izplatība ir mazāka, salīdzinot ar 20. gs. beigu datiem (Baroniņa 2001, 2003), patiesā izplatība varētu būt lielāka. Lokveida grīslis ir līdzīgs citiem Carex flava grupas grīšļiem, un to dažkārt var kļūdaini uzskatīt par citu sugu. Līdz šim tas nav bijis iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tādēļ tā konstatēšanai nav pievērsta pietiekama uzmanība.
Populācija. Datu par populācijas skaitlisko lielumu un dinamiku nav. Parasti atradnē sastopami nedaudzi indivīdi (Baroniņa 2003), taču dabas liegumā “Tosmare” indivīdu skaits vienā atradnē ir daži desmiti vai simti (Krasnopoļska 2022).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug palieņu zālājos, zāļu purvos, egļu mežos slapjās minerālaugsnēs, dažkārt arī aizaugošos grants karjeros (Baroniņa 2003), atrasta arī kaļķainos avoksnājos.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud zāļu purvu un meža masīvu susināšana, kā arī dažviet to ietekmē zāļu purvu un zālāju apsaimniekošanas pārtraukšana. Mežos to nelabvēlīgi ietekmē intensīva mežsaimnieciskā darbība. To var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kuras dēļ ūdenslīmenis purvos var straujāk kristies (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).
Aizsardzība. Nav zināms, cik liela populācijas daļa atrodas ĪADT, jo nav precīzu datu par sugas izplatību, atradņu lielumu. Nozīmīgas atradnes konstatētas dabas liegumā “Tosmare” (Krasnopoļska 2022).
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums. Lai sekmētu jaunu atradņu atrašanu, ieteicams raksturot augu sabiedrības (sugu sastāvu, dominējošās sugas) augšanas vietās Latvijā. Atbilstoši sugai jāapsaimnieko zālāji un zāļu purvi. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana. Suga jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Common yellow-sedge – Carex demissa. It is rare in western Latvia, and very rare in central and northern Latvia. The EOO is 18,506 km2, and the AOO – 76 km2. The species may be more frequent in the country than currently known, as C. demissa is similar to other sedges of the Carex flava group and can sometimes be mistaken for another species. Moreover, it is not on the list of protected species in Latvia; therefore, insufficient attention has been paid to its detection. There is no data on the population size and its dynamics. The number of individuals per site varies from single plants to several dozen or even hundreds of individuals. C. demissa grows in floodplain grasslands, fens, wet spruce forests, overgrown gravel quarries and calcareous springs. The threats are drainage of fens and forests, and in some places the cessation of fen and grassland management. It is unknown what proportion of the population occurs in protected areas, as the data on the distribution and size of subpopulations are insufficient. Significant subpopulations are recorded in the “Tosmare” Nature Reserve. Studies of the distribution and population size of the species are necessary. Restoration and management of fens and semi-natural grassland must be ensured. Drainage of habitats should not be permitted. C. demissa must be included on the list of protected species.
Literatūras saraksts
