Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, līdz 40 cm augsts lakstaugs ar īsu sakneni, veido skraju ceru. Lapas īsākas nekā stublājs, 2–3 mm platas, renesveida. Vienvārpas grīšļu grupas suga. Vīrišķie ziedi vārpiņas galā šauri vālesveidīgā daļā, tūlīt zem tās slīpi lejupvērsti vai horizontāli atstāv 5–11 pūslīši, kas veido vārpiņas sievišķo daļu. Pūslīši 4,5–5 mm gari, nogatavojušies – tumšbrūni, spīdīgi, pakāpeniski sašaurinās koniski nošķeltā knābītī. Auglis – pūslītī ietverts rieksts. Zied maijā, jūnijā (Baroniņa 2001; Priedītis 2014). Apputeksnē vējš. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 0,1–1 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Suga sastopama visā Eiropā, izņemot Pireneju pussalas R daļu un Krievijas Eiropas daļu (Govaerts 2024). Igaunijā samērā bieži sastopama suga R daļā, mazāk atradņu ir A daļā (eElurikkus 2022), bet Lietuvā diezgan bieži Z daļā, citviet reti vai nav sastopama (Baroniņa et al. 2003). Pētījumi liecina, ka tās izplatība areāla A daļā ir salveidīga un pēdējās desmitgadēs mazinās (Sotek et al. 2022). Latvija atrodas sugas areāla A malā (Baroniņa 2001). Latvijā suga sastopama reti, galvenokārt R daļā. Atsevišķas atradnes ir A un ZA daļā. Sugas atradņu skaits varētu būt lielāks, taču tikai nedaudz, jo sugai piemērotu dzīvotņu ir salīdzinoši maz. Sastopamības apgabals (EOO) ir 38 346 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 160 km2. Salīdzinot ar 20. gs. beigās zināmo izplatību (Baroniņa 2001), EOO ir samazinājies. Vairākas desmitgades nav informācijas no valsts DR daļas un Ziemeļlatvijas zemienes Z daļas. Tomēr jāņem vērā, ka suga līdz šim nav bijusi aizsargājama, tādēļ tās atradņu atzīmēšanai nav pievērsta īpaša uzmanība. Tiek uzskatīts, ka AOO, ja arī ir lielāka, nepārsniedz EN kategorijas slieksni.
Populācija. Datu par cenopopulāciju lielumu katrā vietā un populācijas dinamiku Latvijā nav. Blusu grīslis var veidot nelielas, dažus kvadrātmetrus lielas grupas zāļu purvos vai zālājos vai augt izklaidus pa vienam (DAP 2023).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug slapjās, vāji skābās līdz vidēji skābās, arī bāziskās, barības vielām nabadzīgās augtenēs. Tā ir atklātu vietu suga (Tichý et al. 2023). Latvijā sastopama kaļķainos zāļu purvos un mitros zālājos periodiski izžūstošās augsnēs. Zāļu purvos bieži aug kopā ar Hosta grīsli C. hostiana, pūkaugļu grīsli C. lasiocarpa, zilgano seslēriju Sesleria caerulea, zilgano molīniju Molinia caerulea. Konstatēta arī skujkoku mežos slapjās minerālaugsnēs un kūdras augsnēs (Baroniņa 2001). Iespējams, tie ir aizauguši zālāji vai zāļu purvi. Izplatības areāla centrālajā daļā tās optimālās dzīvotnes ir ne tikai kaļķaini zāļu purvi un mēreni mitri molīniju Molinia zālāji, bet arī stāvās vilkakūlas Nardus stricta zālāji submontānajā joslā (Sádlo et al. 2007). Zviedrijā tā raksturota kā suga, kas aug slapjo un sauso dzīvotņu saskarjoslā, piemēram zāļu purvu malā (SLU Artdatabanken 2025). Arī Latvijā, piemēram, kaļķainā zāļu purvā Slīteres Nacionālajā parkā, tā aug purva malā.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud zāļu purvu un meža masīvu, kā arī mitro zālāju susināšana, to ietekmē arī zāļu purvu un zālāju apsaimniekošanas pārtraukšana, zemes lietojuma veida maiņa. Var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kuras dēļ ūdenslīmenis purvos var straujāk kristies (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).
Aizsardzība. Nav zināms, cik liela populācijas daļa atrodas ĪADT. Diezgan daudz atradņu ir dabas parkā “Engures ezers” (Gavrilova u. c. 2005). Suga konstatēta arī dabas liegumā “Popes zāļu purvs”, Ķemeru Nacionālajā parkā u. c. (DAP 2023).
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta EN sugas izplatība un populācijas lielums. Ieteicams noskaidrot vietas ar lielāko sugas indivīdu skaitu un saglabāt tās. Atbilstoši jāapsaimnieko sugas saglabāšanai nozīmīgākās vietas – jāpļauj vai ekstensīvi jānogana. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana. Suga jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Flea sedge – Carex pulicaris. It is rarely found in Latvia, mainly occurring in the western part of the country. There are isolated localities in eastern and northern Latvia. The number of localities could be slightly larger, but there are relatively few suitable habitats. The EOO is 38,346 km2, and the AOO – 160 km2. The EOO has decreased compared to what was known at the end of the 20th century. However, the species is not included on the protected species list in Latvia; therefore, no special attention has been paid to recording the species. There is no data on the size of subpopulations in each locality and population dynamics in Latvia. The species can form small stands of a few square meters or grow as single plants. It grows in alkaline fens and wet grasslands on soils with fluctuating water tables, and coniferous forests on wet mineral and peat soils, probably former fens or grasslands. It often grows together with Carex hostiana, Carex lasiocarpa, Sesleria caerulea and Molinia caerulea. The species is threatened by the drainage and cessation of fen and grassland management and changes in land use. It is unknown what percentage of the population occurs in protected areas, e.g., the “Engures ezers” Nature Park, the “Popes zāļu purvs” Nature Reserve and the Ķemeri National Park. Studies of the distribution and population size of the species are necessary. Places with the largest number of individuals should be identified to ensure their conservation and appropriate management (removal of shrubs, mowing and extensive grazing). Drainage in species localities should not be permitted. The species should be included on the list of protected species in Latvia.
Literatūras saraksts
