Morfoloģija un bioloģija. 1–2 m augsts krūms ar rūsgandzelteniem vai tumšsarkaniem zariem. Jaunie dzinumi balti tūbaini. Pumpuri olveida, strupi, dzelteni vai rūsgani. Pielapes sīkas, sirdsveida, ātri nobirst. Lapas iegarenas, otrādi olveida vai lancetiskas, smailas, 4–8 cm garas, 2–3 cm platas, vasaras pirmajā pusē abpusēji blīvi klātas ar pelēkbaltiem matiņiem, vēlāk virspusē nespodri zaļas, mazliet krokainas, apakšpusē balti tūbainas. Lapas mala gluda vai mazliet ieritināta, uz spēcīgi augošiem dzinumiem viļņaina. Spurdzes plaukst pirms lapu plaukšanas, blīvi klātas gaišpelēkiem matiņiem, 2–4 cm garas, augļu laikā garākas. Ziedu plēksnes iegarenas, rūsganas, galā gandrīz melnas. Putekšņlapas divas. Putekšnīcas dzeltenas, vēlāk ar purpura nokrāsu. Sēklotne līdz 5 mm gara, iegareni olveida, balti tūbaina. Pogaļa 7–8 mm gara. Zied aprīlī un maijā (Evarts-Bunders 2005).
Izplatība. Plašs areāls Austrumeiropas un Rietumsibīrijas aukstās un mērenās joslas Z daļā (Скворцов 1968; Jalas, Suominen 1987; GBIF 2022; Govaerts 2024). Plaši sastopama Eiropas arktiskajos apgabalos līdz pat polārajai tundrai, savukārt dienvidos kā atsevišķas salveida atradnes Balkānu pussalas kalnos (Jalas, Suominen 1987; Govaerts 2024). Austrumbaltija atrodas tuvu sugas vienlaidu izplatības D robežai. Igaunijā un Ziemeļlatvijā suga sastopama samērā bieži, Latvijas D daļā un Lietuvā daudz retāk, Lietuvas DR un R daļā nav sastopama (Cinovskis et al. 1993; Evarts-Bunders 2005; Kukk et al. 2020). Sastopamības apgabals (EOO) ir 71 141 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 752 km2. Pēdējos 30 gados ir vairāk nekā 200 reģistrētu novērojumu vietu. Salīdzinot ar vēsturisko atradņu datiem, EOO un AOO nav būtiski mazinājušies. Tajā pašā laikā ir pamats uzskatīt, ka atradnēs Latvijas D daļā sugai ir mazinājusies gan vitalitāte, gan indivīdu skaits piemērotu dzīvotņu izzušanas un degradācijas, kā arī klimata pārmaiņu un antropogēnās ietekmes dēļ.
Populācija. Datu par populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā nav. Publikācijās par ĪADT (piemēram, Гаврилова 1984; Фатаре 1989), kurās suga ir sastopama, suga minēta kā reta vai pat ļoti reta, bet nav informācijas par populācijas lielumu. Populācija nav sīki analizēta, jo suga līdz šim nav bijusi īpaši aizsargājama. Ticams, ka piemērotās dzīvotnēs var tikt konstatētas jaunas atradnes, it īpaši valsts Z daļā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Sugas dzīvotnes ir dažādu tipu purvi – galvenokārt pārejas purvi –, tomēr retumis sastopama arī augstajos purvos, arī purvainajos mežos un purvainos zālājos, kas uzskatāmi par šai sugai maz raksturīgām dzīvotnēm gaismas un mitruma režīma apstākļu dēļ.
Izmantošana un tirdzniecība. Sugu reizēm audzē dendrārijos un botāniskajos dārzos, tomēr specifiskās ekoloģiskās prasības krasi ierobežo tās plašu izmantošanu dekoratīvajā dārzkopībā. Ziemeļvalstīs, kur suga vietām sastopama masveidīgi, to izmanto kā mājlopu barību.
Apdraudējums. Tā kā Lapzemes kārkls ir suga ar izteikti boreālu un pat arktisku izplatību, kas Latvijā sastopama gandrīz tikai nepārveidotos pārejas purvos, to ietekmē klimata pārmaiņas, kuru rezultātā mazinās sugai piemērotu dzīvotņu platības, jo mainās nokrišņu un iztvaikojuma sadalījums daudzu gadu griezumā, purvi pastiprināti izžūst un aizaug ar kokiem un augstajiem krūmiem. Sugu nelabvēlīgi ietekmē arī cilvēka un bebru izraisītas mitruma režīma izmaiņas pārejas purvos un citās pārmitrajās dzīvotnēs.
Aizsardzība. Aptuveni 70% atradņu atrodas ĪADT: Gaujas un Rāznas Nacionālajos parkos, Teiču dabas rezervātā, dabas liegumos “Lubāna mitrājs”, “Tīrās sūnas purvs”, aizsargājamo ainavu apvidū “Veclaicene” u. c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Sugas populācijas saglabāšanas pasākumi ir tieši saistīti ar piemērotu dzīvotņu – pārejas purvu – aizsardzību, mitruma režīma saglabāšanu un atjaunošanu. Ņemot vērā piemērotu dzīvotņu mazināšanos un to kvalitātes pasliktināšanos, jāpārbauda atradnes, izvērtējot to piemērotību Lapzemes kārklam. Jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori. Ieteicams iekļaut sugu īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Downy willow – Salix lapponum. It is relatively frequent in northern Latvia, but rare or absent in southern Latvia. The AOO is 752 km2, and the EOO – 71,141 km2. Over the past 30 years, the species has been found in more than 200 localities; compared to the data of the earlier recorded localities, the EOO and the AOO have not significantly decreased. At the same time, it is reasonable to assume that both the vitality and the number of individuals have decreased in the localities in southern Latvia due to climate change and anthropogenic pressure on the species’ suitable habitats. S. lapponum is a species with a distinctly boreal and even arctic distribution, which is found in Latvia almost exclusively in undisturbed transitional mires and similar habitats. Therefore, the preservation of suitable habitats for the species must be ensured by an appropriate protection regime and restoration wherever relevant. As a result of climate change, the areas of suitable habitats for the species may decrease, especially near the southern part of the range. The species has been recorded in the Gauja National Park, the Rāzna National Park, the Teiči Strict Nature Reserve, the “Lubāna mitrājs” and “Tīrās sūnas purvs” Nature Reserves and the “Veclaicene” Protected Landscape Area etc. (ca. 70% of localities). It is necessary to survey the localities, to specify the population size, distribution dynamics and threats. It is recommended to include S. lapponum on the list of protected species in Latvia.
Literatūras saraksts
