Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 15–30 cm augsts lakstaugs, aug blīvā cerā. Stublāji veltniski, neziedošie stublāji vairāki, pacili, blīvi klāti ar lapām; ziedošie stublāji viens vai vairāki, stāvi, augšdaļā ar dziedzermatiņiem, bieži purpurvioleti, ar skraju aplapojumu. Lapas pretējas, lineāras līdz lancetiskas, 2–8 cm garas, 1–4 mm platas, pie pamata saaugušas īsā makstī. Ziedkopa – salikts dihāzijs, zari ar dziedzermatiņiem, apakšējās seglapas plati olveida, plēvjainas, vidū ar zālainu joslu vai bez tās. Kauslapas piecas, līdz pusei vai divām trešdaļām saaugušas, brūni violetas, kauslapu mala gaišāka, plēvjaina. Vainaglapas baltas vai gaiši sārtas, nedaudz garākas nekā kauss. Auglis – lodveida pogaļa. Zied no jūlija līdz augustam (Gavrilova 1999, 2003).
Izplatība. Suga ir izplatīta Centrāl- un Austrumeiropā, Krievijas Eiropas daļā (Walters 1993; Gavrilova 1999; GBIF 2022). Eiropas ziemeļos suga izplatīta Skandināvijas D daļā un Baltijas valstīs (Govaerts 2024). Samērā vienmērīgi, bet diezgan reti sastopama visās Baltijas valstīs (Jankevičienė et al. 1993; GBIF 2022). Tās sastopamības apgabals (EOO) ir 47 173 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 372 km2. Suga viegli nosakāma pēc pieaugušiem un ziedošiem augiem, savukārt neziedoši indivīdi var tikt sajaukti ar citiem neļķu dzimtas augiem, tādēļ domājams, ka EOO un AOO ir lielāki, nekā līdz šim uzskatīts. Lai arī nav precīzu datu par sugas izplatības pārmaiņām pēdējos 30 gados, atradņu dati un herbārija materiāli liek secināt, ka atradņu skaits nemazinās, bet drīzāk pakāpeniski pieaug. Sugai piemērotas dzīvotnes valstī ir plaši sastopamas. Kā rāda novērojumi, suga saglabājas skrajcirtēs un jaunaudzēs, kur ir neuzarta augsne, bet izzūd mežos, kur ir uzarta augsne un ierīkotas meža kultūras. Tiek uzskatīts, ka AOO ir lielāka un atbilst VU kategorijai.
Populācija. Lai arī ticamu datu par populācijas lielumu un indivīdu skaita dinamiku valstī nav, visticamāk, sugas populācija Latvijā ir stabila un indivīdu skaits nemazinās. To var spriest gan pēc zinātnisko herbāriju datiem (DAU, LATV), gan publikācijām par reto sugu sastopamību konkrētās vietās, piemēram, Daugavpilī reģistrēti vismaz 50 novērojumi (Evarts-Bunders u. c. 2015). Arī dabas aizsardzības plānos ĪADT, kurās suga ir plaši sastopama (Evarts-Bunders, Jurševska 2010; Bodnieks 2016), sugas atradnes vērtējamas kā stabilas.
Dzīvotnes un ekoloģija. Sausu, vāji skābu līdz vāji bāzisku, barības vielām nabadzīgu augteņu suga, aug klajās vietās (Tichý et al. 2023). Sugai nepieciešami mēreni augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Tā aug gan zālājos, gan mežos (Axmanová 2022). Centrāleiropā tā ir diagnostiskā suga sausos zālājos smilšainās augsnēs (Koelerio-Corynephoretea canescentis) un pionieraugājā sausās seklās smilšainās augsnēs uz smilšakmens atsegumiem un klintīm (Sedo-Scleranthetea) (Mucina et al. 2016). Latvijā suga aug sausos priežu mežos minerālaugsnēs, tostarp aizsargājamos biotopos, – vecos vai dabiskos skujkoku mežos un mežainās piejūras kāpās. Tā sastopama arī saskarjoslās – sausās mežmalās, ceļmalās, dzelzceļu uzbērumos u. c. cilvēka ietekmētās augtenēs.
Izmantošana un tirdzniecība. Suga netiek kultivēta, taču, iespējams, ziedu dēļ to nejauši ievāc puķu pušķiem, jaucot ar plaši kultivēto, vietām savvaļā pārgājušo skaraino ģipseni Gypsophila paniculata.
Apdraudējums. Sugu apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība priežu mežos (augsnes uzaršana), meža monokultūru ierīkošana un citi intensīvās mežsaimniecības pasākumi. Negatīvu ietekmi rada antropogēnā slodze – intensīva izbradāšana, plūkšana, kā arī sauso priežu mežu aizaugšana dabiskās sukcesijas un eitrofikācijas rezultātā.
Aizsardzība. Aptuveni 50% atradņu atrodas ĪADT. Konstatēta Rāznas Nacionālajā parkā, dabas parkos “Daugavas loki” un “Numernes valnis”, dabas liegumos “Garkalnes meži” un “Ances purvi un meži” u. c. Lai aizsargātu sugu, izveidoti divi mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda atradnes, precizējot sugas populācijas lielumu un izplatības dinamiku, kā arī apdraudošos faktorus. Jāsaglabā sugai piemērotas dabiskās dzīvotnes – sausas, labi izgaismotas mežaudzes –, mazinot eitrofikācijas radīto sauso priežu mežu aizaugšanu ar krūmiem un lapu kokiem.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Fastigiate gypsophila – Gypsophila fastigiata. In Latvia, the AOO is 372 km2, and the EOO – 47,173 km2. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO. The population size and its dynamics are unknown. The data on the species’ localities and herbarium materials lead to the conclusion that the number of localities in the country is most likely not decreasing. G. fastigiata grows in dry pine forests, wooded dunes, young pine forests, roadsides, railway verges and dry forest edges. In the last years, G. fastigiata has been found in some new localities. The known populations are small but persistent. Approximately 50% of the localities occur in protected areas, e.g., the Rāzna National Park, the “Daugavas loki” and “Numernes valnis” Nature Parks, and the “Garkalnes meži” and “Ances purvi un meži” Nature Reserves. Two microreserves have been established. The species is threatened by intensive forestry operations, trampling, collecting of plants, overgrowing of light pine forests with thick undergrowth due to natural succession and eutrophication. It is necessary to survey the earlier recorded and potential localities, to assess the population size, distribution and threats.
Literatūras saraksts
