Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs, gultnē nostiprinājies ūdensaugs ar spēcīgu, ložņājošu sakneni. Stublāja garums atkarīgs no augšanas vietas dziļuma (parasti 0,5–3,5 m). Peldošās lapas tumšzaļas, ādainas, ieapaļas vai eliptiskas, 5–15 cm garas un platas, abu plātnes daļu apakšgali parasti nedaudz nosmailoti, pamats dziļi sirdsveida (bultveida), lapas mala gluda, kāts garš, pie plātnes pamata plakans. Ziedi 2–3 cm diametrā, bez smaržas, pa vienam resna un gara kāta galā, ziedēšanas laikā peldoši ūdens virspusē. Apziednis no ārpuses zaļgandzeltens. Kauslapas dzeltenzaļas, garākas nekā dzeltenās vainaglapas. Ziedu drīksna plakana, sēdoša, ar 8–10 stariem, kas sasniedz drīksnas diska malu. Drīksnas disks skatā no virspuses it kā zvaigžņveida. Auglis – nedaudz saliekts ogveidīgs somenis, nogatavojas ūdenī. Zied no jūnija līdz augustam (Eglīte 2003; Priedītis 2014). Auga ziedus apputeksnē kukaiņi. Suga vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002), bet sēklas nesaglabā dīgtspēju pēc izžūšanas, ja tā ilgst vairāk nekā 28 dienas (Preston, Croft 2001). Dažkārt veido hibrīdu ar dzelteno lēpi N. lutea (N. × spenneriana).
Izplatība. Cirkumboreāla suga, sastopama Eirāzijā, arī Ziemeļamerikas A daļā (Casper, Krausch 1980; Lansdown 2011; Priedītis 2014). Igaunijā izplatīta visā valstī (Rasiņš et al. 1993; eElurikkus 2022), Lietuvā reti, galvenokārt A daļā (Sinkevičienė 2021). Baltkrievijā sugai zināmas desmit atradnes (Морозова 2006). Latvijā relikta suga, kas atrodas tuvu izplatības areāla D robežai. Tā ir sastopama diezgan reti un nevienmērīgi – biežāk Vidzemē –, nevienmērīgi un diezgan reti Latgalē, ļoti reti Sēlijā un Kurzemē (Suško 1994; 2009, 2010, 2017a, b; Suško u. c. 2018; Priedītis 2014). Valstī šobrīd zināmas 128 atradnes (127 ezeri un viens dīķis), kopā ar senāk zināmajām atradnēm – 151 atradne (148 ezeri, divi dīķi un viens dzirnezers). Sastopamības apgabals (EOO) ir 47 620 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 576 km2. Gan AOO, gan EOO pēdējos 100 gados varētu būt mazinājušies salīdzinoši nedaudz, bet noteikti daudz vairāk ir mazinājies sugas populācijas lielums un dzīvotņu kvalitāte (Eglīte 2003).
Populācija. Datu par populācijas lielumu un dinamiku Latvijā nav. Nav zināms arī cenopopulāciju lielums. 2016. gadā suga tika konstatēta Odumovas ezerā kopumā 6638 m2 lielā platībā 522 vietās (Suško 2017a, b). Suga parasti ezeros veido nelielas audzes, tomēr vairākos ezeros (piemēram, Salainī, Sētas un Darvas ezerā, Odumovas, Bižu, Niperovas ezerā, Virvuļā) audzes ir lielas vai pat ļoti lielas. Eiropā un globāli suga nav apdraudēta, taču minēts, ka Eiropā ir nepieciešams jauns vērtējums (Lansdown 2011; Maiz-Tome 2016).
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā sugai ir diezgan šaura ekoloģiskā niša, tā sastopama mezotrofos, semidistrofos, vāji, mēreni un vidēji eitrofos un diseitrofos, pārsvarā tīros dzidrūdens un brūnūdens, tostarp lobēliju-ezereņu un najādu (iespējams, arī atsevišķos mieturaļģu), ezeros ar salīdzinoši maziem vai nelieliem sateces baseiniem dūņainā vai retumis smilšainā gruntī 0,5–3,5 m dziļumā (Eglīte 2003; Priedītis 2014; Suško 1994, 2009, 2010, 2017a, b; Urtāns u. c. 2017a, b; Suško u. c. 2018). Suga var būt sastopama kopā ar lobēliju-ezereņu kompleksa vai najādu sugām, tomēr lielākoties sastopama bez tām. Atsevišķos gadījumos suga ar ūdensputnu palīdzību var ieviesties arī ilgstoši pastāvējušos lielākos dīķos, kas atrodas netālu no ezeriem ar bagātīgām tās populācijām (piemēram, Stružānu dīķī). Citviet Eiropā tā aug arī dzidrūdens un brūnūdens ezeros (galvenokārt purvu, kā arī kalnu ezeros ar vēsu un vāji skābu ūdeni), vecupēs, dīķos un nelielās ūdenstilpēs, retāk lēni tekošos strautos un upēs ar barības vielām mēreni bagātu mezotrofu līdz oligotrofu, kā arī distrofu ūdeni dūņainā un sevišķi kūdrainā gruntī 50–140 (350) cm dziļumā (Casper, Krausch 1980; Preston, Croft 2001). Sugas dzīvotņu stāvoklis bagātīgākajos un tīrākajos ezeros ir labs un izcils, lielākajā daļā pārējo tīro ezeru – labs, piesārņotos un antropogēni jūtami ietekmētos ezeros – vidējs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā šo sugu apdraud ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem, kas veicina ezeru aizaugšanu un konkurenci ar ekspansīvām ūdensaugu sugām, piemēram, parasto niedri, mieturaļģēm, elodeīdiem. Ūdens kvalitāti pasliktina biogēnu pieplūde no intensīvi izmantojamām lauksaimniecības zemēm un mājsaimniecību notekūdeņiem, kā arī hidromeliorācijas pasākumi ezeru sateces baseinā. Nozīmīgu ietekmi rada intensīva rekreācija, ezeru krastu apbūve, nepietiekami attīrīti notekūdeņi un mākslīgas ezeru ūdenslīmeņa svārstības saistībā ar kanālu izveidi, ūdens plūsmas novirzīšanu, ilgstoši pastāvējušu aizsprostu izmantošanas pārtraukšanu vai izteku aizdambēšanu.
Aizsardzība. Tikai 25 ezeri un vēl desmit perspektīvie un pārbaudāmie ezeri no senāko atradņu klāsta atrodas ĪADT: dabas liegumos “Klāņu purvs”, “Maizezers”, “Augstroze”, “Lielie Kangari”, “Draugolis”, “Klešniku purvs”, “Gulbju un Platpirovas purvs”, Gaujas Nacionālajā parkā (Āraišu ezerā, Lielajā Lazdiņā, Ninierī, Rābutā, Pidēnu, Kaņepu, Mazmuižnieku, Pulles ezerā, Vaidavas, Pekšu, Plaužu, Pūricas, Salas (Sāls), Muižnieku ezerā, Driškinā), Rāznas Nacionālajā parkā (Rāznas un Bižas ezerā), aizsargājamo ainavu apvidos “Vecpiebalga” (Alaukstā), “Vestiena” (Pakšēnā, Talejā un Viešūrī), “Veclaicene” (Linu ezerā), dabas parkos “Driksnas sils”, “Adamovas ezers”, “Kurjanovas ezers”, “Cirīša ezers”, “Silene”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Lai sugu un citas nozīmīgas dabas vērtības aizsargātu, 13 ezeros ieteicams veidot jaunas un paplašināt esošās ĪADT. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums visā valstī. Jānovērš slikti attīrītu komunālo saimniecību un uzņēmumu notekūdeņu ievadīšana ezeros, kā arī jāveic pasākumi biogēnu piesārņojuma mazināšanai no lauksaimniecības zemēm. Suga jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autori: Uvis Suško*, Liene Auniņa.
Summary. Least water-lily – Nuphar pumila. In Latvia, it is rather rare. Currently, 128 localities are known in Latvia, together with earlier records – 151 localities (148 lakes, two artificial ponds and one watermill reservoir). The AOO and the EOO may have slightly decreased over the last 100 years, but it is assumed that the population size and the condition of suitable habitats have declined considerably. The EOO is 47,620 km2, and the AOO – 576 km2. N. pumila grows in mesotrophic, semi-dystrophic, weakly to moderately eutrophic and dyseutrophic, mostly clean, shallow, deep and very deep clear-water and brown–water lakes, including Lobelia-Isoetes and Najas lakes (and possibly some Chara lakes) with relatively small catchment areas, on a muddy or rarely sandy bottom at a depth of 0.5–3.5 m. The species is threatened by lake pollution, overgrowth, drainage in the lake catchment area and recreation. Only 25 lakes with species’ localities and another ten lakes with earlier recorded localities occur in protected areas, e.g., the “Klāņu purvs”, “Maizezers”, “Augstroze”, and “Lielie Kangari” Nature Reserves. Research is needed on the distribution and population size throughout the country. The discharge of insufficiently treated wastewater into the lakes should be prevented; measures should be taken to reduce nutrient pollution from agricultural lands. It is recommended to designate new protected areas for conservation of N. pumila and to include the species on the list of protected species in Latvia.
Literatūras saraksts
