Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 40–70 (80) cm augsts lakstaugs. Stublājs stāvs vai pacils, kails vai lejasdaļā ar matiņiem. Lapas mainīgas, samērā lielas, sakārtotas pamīšus, apakšējās un vidējās plūksnaini dalītas lancetiskās vai lineāri lancetiskās daļās, augšējās lapas veselas, lancetiskas, mala zāģzobaina līdz rantaina. Lapu žāklēs brūnganvioleti vairpumpuri. Ziedi lieli, sakopoti ķekaros. Kauslapas četras, divreiz īsākas nekā vainaglapas. Vainaglapas četras, gaiši violetas, reti baltas, 1,2–1,5 cm garas. Auglis – atstāvošs, 2–4 cm garš pākstenis, nogatavojas ļoti reti. Zied maijā un jūnijā. Aug atsevišķi indivīdi un skrajās grupās (Fatare 2003; Akmane 2021).
Izplatība. Suga sastopama Eiropā, Kaukāzā mērenajā klimata joslā (Akmane 2021; GBIF 2022). No Baltijas valstīm suga visbiežāk sastopama Igaunijā (Kuusk et al. 1993). Latvija atrodas tuvu sugas areāla Z un A robežai, sastopama reti, nevienmērīgi (Fatare 2003). Sastopamības apgabals (EOO) ir 61 890 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 640 km2. Datu par izplatības pārmaiņām pēdējās desmitgadēs Latvijā nav. Palielinoties izpētes līmenim iepriekš zināmajā sastopamības apgabalā, relatīvi nesen konstatēta jauna atradne Valkas apkārtnē.
Populācija. Pētījumu par sīpoliņu ķērsas populācijas lielumu Latvijā nav. Parasti vienā atradnē indivīdu skaits ir neliels – līdz vairākiem desmitiem indivīdu. Dažās atradnēs reģistrēti vairāki simti indivīdu (DAP 2023).
Dzīvotnes un ekoloģija. Valgu, vāji skābu līdz vāji bāzisku, barības vielām vidēji līdz stipri bagātu augteņu suga, aug galvenokārt noēnotās vietās (Tichý et al. 2023). Tā aug lapu koku un jauktos, arī upju ieleju mežos. Dabisko meža biotopu specifiskā suga (Auniņš 2013).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība, meža kultūru ierīkošana un citi intensīvās mežsaimniecības pasākumi.
Aizsardzība. Aptuveni puse atradņu atrodas ĪADT. Daudz atradņu ir Ziemeļkurzemē: Slīteres Nacionālajā parkā, dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Kaļķupes ieleja”, “Maņģenes meži”. Suga sastopama arī Ķemeru un Gaujas Nacionālajos parkos, dabas liegumos “Augstroze”, “Eglone”, aizsargājamo ainavu apvidū “Vestiena” un citur. Pārējās atradnes ārpus ĪADT lielākoties ir īpaši aizsargājamos meža biotopos.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes, nodrošinot neiejaukšanās režīmu sugas dzīvotnēs, izņemot tās, kur ir ieviesušās invazīvās sugas un tās ir jāizskauž. Jānovērtē populācijas lielums.
Autore: Gunta Evarte-Bundere.
Summary. Coralroot bittercress – Cardamine bulbifera. It is rare in Latvia, with an uneven distribution. The EOO is 61,890 km2, and the AOO – 640 km2. There are no data on changes in the AOO and the EOO in recent decades. As the level of floristic research in the previously known distribution area has increased, the AOO has increased. A new site was found near Valka, which increases the EOO. There are no studies on the size of C. bulbifera population in Latvia. Usually, the number of individuals in a subpopulation is several dozen, even though in some localities several hundred individuals have been recorded. C. bulbifera grows in deciduous and mixed forests, including forests in river valleys. It is a specialist species of old-growth natural forest habitats. The species is threatened by intensive forestry operations and establishment of forest monocultures. Approximately 50% of the localities occur in protected areas, many of them in northern Kurzeme in the Slītere National Park, the “Ances purvi un meži”, “Kaļķupes ieleja” and “Maņģenes meži” Nature Reserves. The species is also found in the Ķemeri and Gauja National Parks, the “Augstroze” and “Eglone” Nature Reserves, and the “Vestiena” Protected Landscape Area. The other localities outside the protected areas occur mainly in protected habitats. The population size should be estimated. It is necessary to ensure the conservation of suitable habitats by ensuring a non-interference regime, except for places where invasive species have established and must be eradicated.
Literatūras saraksts
