Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 35–80 cm augsts lakstaugs ar zarotu, ložņājošu sakneni. Stublājs stāvs vai pie pamata pacils, vienkāršs vai ar īsiem sānzariem, veltnisks, blīvi apmatots ar īsiem, atstāvošiem, rūsganiem matiņiem. Lapas pretējas, sēdošas vai ar īsiem kātiem, iegareni olveida vai lancetiskas, 3,5–5,5 cm garas, zilganzaļas, ar caurspīdīgiem dziedzerīšiem, apakšpusē gaišākas, ar sīkiem atstāvošiem matiņiem. Lapas mala gluda, ar īsiem parastiem matiņiem un dziedzermatiņiem, lapas gals ir strups, pamats ķīļveida. Ziedkopa – cilindrisks un diezgan skrajš dihāzijs stublāja un sānu zaru galotnēs. Ziedkāti ar matiņiem. Kauslapas iegareni lancetiskas, mala zobaina, zobiņu gali ar melniem dziedzermatiņiem. Vainaglapas ir iegareni eliptiskas, dzeltenas, līdz 1,5 cm garas, dzīslojums tumšāks, gals ar dažiem tumšiem dziedzerīšiem. Auglis – līdz 8 mm gara olveida pogaļa. Zied jūlijā un augustā (Webb 1968; Fatare 2003; Gavrilova 2004).
Izplatība. Suga ir plaši sastopama Eiropā un Rietumāzijā no mēreni siltās līdz vēsajai zonai. Austrumeiropā sugas sastopamība pakāpeniski mazinās, atsevišķu atradņu veidā konstatēta plašā areālā līdz Centrālsibīrijai, plaši sastopama Britu salās, kā arī Skandināvijas pussalā (Webb 1968; GBIF 2022; Govaerts 2024). Baltijas valstīs izplatīta reti un nevienmērīgi, pārsvarā Baltijas valstu centrālajā un R daļā (Kask et al. 1996; Kukk et al. 2020; Rašomavičius 2021). Latvija atrodas tuvu sugas areāla Z robežai. Latvijā samērā reti un nevienmērīgi sastopama suga, galvenokārt valsts D daļā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 26 030 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 180 km2. Ticamu datu par izplatības pārmaiņām pēdējos gados nav, tomēr, visticamāk, sugas izplatība pakāpeniski paplašinās gan jau agrāk zināmajos apvidos, gan citviet, un iespējams, ka atradņu skaits ir ievērojami lielāks, nekā šobrīd zināms. Tāpēc tiek uzskatīts, ka AOO ir lielāka un atbilst VU kategorijai.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Kopējais reģistrēto novērojumu skaits valstī ir aptuveni 50. Vēsturiskās atradnes koncentrējās gandrīz tikai valsts D daļā Zemgalē un Sēlijā (Фатаре 1986; Fatare 2003), bet pēdējos 30 gados suga konstatēta plašāk. Sugas izplatības paplašināšanos valstī parāda arī publikācijas par atsevišķu teritoriju floru (piemēram, Tabaka 2001; Priede 2017) un dabas aizsardzības plāni, piemēram, dabas parkam “Vilce“ (Rove 2006), dabas liegumam “Lielais Pelečāres purvs” (Evarts-Bunders 2017), dabas liegumam “Ukru gārša” (Baroniņa 2016) u. c., kur ir minētas vitālas un bagātīgas sugas atradnes.
Dzīvotnes un ekoloģija. Mēreni mitru, kaļķainu augteņu suga (Axmanová 2022a, b). Latvijā sastopama galvenokārt dažādos lapu koku mežos – vecos platlapju mežos, ozolu mežos un nogāžu un gravu mežos. Suga ir konstatēta arī traucētās un lineārās dzīvotnēs – izcirtumos, jaunaudzēs, ceļmalās, uz meža stigām un grāvmalās mežos. Eiropas centrālajā daļā suga saistīta galvenokārt ar klajām vietām mežos – laucēm, mežmalām, arī meža ceļu malām, izcirtumiem u. tml. (Dřevojan et al. 2016). Šajā Eiropas daļā optimālās sugas dzīvotnes ir ozolu-skābaržu meži, gravu meži, subkontinentāli termofili ozolu meži, kā arī lakstaugu un krūmāju sabiedrības mežu izcirtumos (Sádlo et al. 2007).
Izmantošana un tirdzniecība. Iespējams, ziedu laikā sugu nejauši ievāc puķu pušķiem vai kā ārstniecības augu, līdzīgi kā ievāc plaši sastopamās asinszāļu sugas.
Apdraudējums. Sugas atradnes apdraud intensīva mežizstrāde lapu koku mežos, meža monokultūru ierīkošana un citi intensīvās mežsaimniecības pasākumi. Negatīvu ietekmi rada arī bieza pameža veidošanās dabiskās sukcesijas un eitrofikācijas rezultātā, arī zemes lietojuma veida maiņa.
Aizsardzība. Aptuveni 40% atradņu ir ĪADT: Teiču dabas rezervātā, Ķemeru Nacionālajā parkā, dabas parkā “Vilce”, dabas liegumā “Ukru gārša” u. c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda zināmās un potenciālās atradnes, lai varētu izvērtēt sugas populācijas lielumu un izplatības dinamiku, kā arī jāprecizē zināšanas par apdraudošajiem faktoriem. Ieteicami pētījumi par to, kā dažādi meža apsaimniekošanas pasākumi ietekmē sugas saglabāšanos un izplatīšanos.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Hairy St John’s-wort – Hypericum hirsutum. It is rare in Latvia, mainly found in the southern part of the country. The AOO is 180 km2, and the EOO – 26,030 km2. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO in recent years; however, it is likely that the distribution of the species in Latvia is gradually expanding both in the previously known regions and other parts of Latvia. It may be that the actual number of localities in the EOO is significantly higher than currently known. H. hirsutum grows mainly in the old-growth broadleaf forests, oak forests, ravine forests, clearcuttings, forest road verges and unmanaged forest tracks. Approximately 40% of the species’ localities occur in protected areas, e.g., the Teiči Strict Nature Reserve, the Ķemeri National Park, the “Ukru gārša” Nature Reserve and the “Vilce” Nature Park. The main threats are clearcuttings of broadleaf forest and natural succession, resulting in the species’ composition change and increased shading from tall perennials. It is necessary to examine the known and potential sites in order to specify the population size, distribution and threats.
Literatūras saraksts
