Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs kukaiņēdājs lakstaugs. Lapas rozetē, veselas, eliptiski iegarenas, 3–8 cm garas, 1,5–3 cm platas, dzeltenzaļas, mala ieritināta. Lapu virspusē dziedzerīši, kas izdala lipīgu šķidrumu. Kukaiņi pielīp pie lapām un tiek “sagremoti”. Ziedi pa vienam, 5–12 cm gara ziedneša galā. Apziednis divkāršs. Violetais vainags divlūpains, vainaga apakšlūpai pie rīklītes pamata balts, apmatots plankums. Zieds ar piesi. Auglis – pogaļa. Zied jūnijā un jūlijā. Aug pa vienai vai nelielās grupās (Eglīte 2003; Priedītis 2014). Sugu apputeksnē kukaiņi, iespējama arī pašappute (Durka 2002). Vairojas ar sēklām un veģetatīvi. Jaunie augi veido nelielas grupas cieši blakus mātesaugam, taču ūdens straumes tos var aiznest arī tālāk. Ziemojošie pumpuri jeb hibernakuli attīstās rozetes vidū. Augi zied trešajā dzīves gadā (Heslop-Harrison 2004).
Izplatība. Suga izplatīta visā Eiropā, izņemot tās D daļu, Pireneju pussalas R daļu, dažviet Sibīrijā, Japānā, Ziemeļamerikas Z un centrālajā daļā, Grenlandes D piekrastē, Islandē (GBIF 2023; Govaerts 2024) galvenokārt mērenajā un vēsajā joslā. Visvairāk atradņu ir Fenoskandijā, Britu salās, kalnu apgabalos Centrāleiropā (GBIF 2023). Igaunijā samērā bieži visā valstī (eElurikkus 2022), Lietuvā – diezgan reti ZR un A daļā (Uogintas 2021). Baltkrievijā suga ir konstatēta ļoti reti R daļā, zināmas tikai divas atradnes (Скуратович 2015). Latvijā sastopama ļoti reti DA daļā, pārējā valstī – diezgan reti. Visvairāk atradņu ir R daļā. Sastopamības apgabals (EOO) ir 48 881 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 524 km2. Sugas izplatība nav būtiski mainījusies, salīdzinot ar 20. gs. beigu datiem (Eglīte 2003), bet AOO, visticamāk, ir samazinājusies dažādu ietekmējošo faktoru dēļ. Tās atradņu skaita samazinājums meliorācijas dēļ minēts jau LSG 2. izdevumā (Eglīte 2003). Tas, visticamāk, mazinās jau kopš 20. gs. vidus, kad Latvijā masveidā tika veikta zemes kolektivizācija un lauksaimniecības intensifikācija. Salīdzinot 20. gs. sākuma un tagadējos kartogrāfiskos materiālus, redzams, ka ir izzudušas lielas pārmitrās platības – zāļu purvi, mitrie zālāji –, ir izveidots plašs susināšanas grāvju tīkls. Klajās mitrās platības ir pārveidotas par tīrumiem, apmežotas, vietām dabiskās sukcesijas rezultātā tās ir aizaugušas ar krūmiem un kokiem.
Populācija. Datu par cenopopulāciju lielumu katrā vietā un populācijas dinamiku Latvijā nav. Suga parasti sastopama nelielās grupās. Vietās ar vāju citu sugu konkurenci un augsnes virskārtas traucējumiem indivīdu skaits var sasniegt vairākus simtus. Koku un krūmu izciršana zāļu purvā pie Tosmares ezera ir sekmējusi sugas izplatību, īpaši vietās ar augsnes virskārtas traucējumiem, jo 2022. gada vasarā šeit konstatēto sugas indivīdu skaits sniedzas vairākos simtos. Vienlaikus novērots, ka citos zāļu purvos palielinās tādu ekspansīvo sugu kā zilganās molīnijas Molinia caerulea un parastās purvmirtes Myrica gale segums, – tādos apstākļos parastā kreimule un citas mazāk konkurētspējīgas augu sugas izzūd (Auniņa 2022). Lai gan arī Eiropā sugas populācijai nedraud izzušana un populācija tiek vērtēta kā stabila, tai nepieciešams jauns vērtējums (Rumsey, van den Broek 2018).
Dzīvotnes un ekoloģija. Aug barības vielām nabadzīgā, bāziskā augtenē, kas bieži vien ir arī kaļķaina (Chytrý et al. 2018). Kalnu apgabalos aug arī uz karbonātisku iežu atsegumiem, mitrās līdz slapjās vietās ar skraju augāju (Chytrý et al. 2020). Latvijā parasti sastopama kaļķainos zāļu, tostarp avotu izcelsmes, purvos, avotos, kas izgulsnē avotkaļķus, retāk – sugām bagātos jaukta tipa purvos ar paaugstinātu karbonātu koncentrāciju kūdrā (Auniņa 2013; DAP 2023). Dažkārt tā sastopama arī grāvmalās pie ceļiem ar grants segumu, grāvmalās lauksaimniecības zemēs un sen pamestos grants vai dolomīta karjeros (DAP 2023). Suga galvenokārt novērota grāvmalās seno zālāju vai zāļu purvu vietās. Purvos dod priekšroku vietām ar skraju veģetāciju vai atklātu augsni, bieži aug uz dzīvnieku takām, gar avotstrautiem. Sastopama arī izstrādātos purvos, ja atsedzas karbonātiem bagāta minerālaugsne. Avotstrauti, kuru krastos aug šī suga, var atrasties arī zālājos.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud zāļu purvu, zālāju un blakus esošo meža masīvu susināšana, kā arī dažviet to ietekmē zāļu purvu un zālāju apsaimniekošanas pārtraukšana. To apdraud arī zemes lietošanas veida maiņa, piemēram, zāļu purvu un zālāju apmežošana u. c. Sugu var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kuras dēļ ūdenslīmenis purvos var straujāk kristies (Essl et al. 2012; Dorau et al. 2015; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018).
Aizsardzība. Nav zināms, cik liela populācijas daļa atrodas ĪADT. Skaitliski lielas atradnes atrodas dabas parkā “Engures ezers” un dabas liegumā “Tosmare”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums. Zāļu purvi jāapsaimnieko, kur tas nepieciešams, saskaņā ar to saglabāšanas vadlīnijām (Priede 2017). Ieteicams noskaidrot citas vietas ar lielāko sugas indivīdu skaitu dabiskajās dzīvotnēs (zāļu purvos, zālājos, avotos) un saglabāt tās. Iespējams, dažviet jāmazina susināšanas ietekme. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Common butterwort – Pinguicula vulgaris. It is rather rare in Latvia, except for the south-eastern part, where it is very rare. It is more frequent in western Latvia. The EOO is 48,881 km2, and the AOO – 524 km2. The EOO has not changed compared to what was previously known. However, the number of occurrences has been decreasing since the mid-20th century. There are no data on the size of subpopulations in each locality and the population dynamics in Latvia. Usually, P. vulgaris grows in small groups. In places with weak competition from other species and soil disturbances, the number of individuals can reach several hundred. In fens, expansive species such as Molinia caerulea and Myrica gale are increasing their dominance, leading to the extinction of P. vulgaris and other less competitive plant species. P. vulgaris is most often found in alkaline fens, including fens with spring discharges, and less often in transitional mires with an increased concentration of carbonates in peat. Sometimes it grows in ditches near gravel roads and extracted peatlands if mineral soil rich in carbonates is exposed. The presence in ditches is typically associated with areas that were historically fens or grasslands. The species is threatened by drainage, the cessation of fen management and changes in land use. The percentage of the population in protected areas is unknown. Large populations occur in the “Engures ezers” Nature Park and the “Tosmare” Nature Reserve. Studies of the species distribution are necessary. The population size should be estimated. It is recommended that other occurrences in natural habitats with a large number of individuals are identified, and that their conservation, including appropriate management, is ensured. Fens should be managed according to the habitat conservation guidelines. Drainage of habitats should not be permitted. It may be necessary to reduce the impact of drainage in some fens.
Literatūras saraksts
