Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 70–100 cm augsts lakstaugs ar resnu sakneni. Lapas lineāras, līdz 40 cm garas, zobenveidīgas, īsākas nekā stublājs, rozetē divās rindās, apakšējā daļā renesveidīgi saliektas. Ziedi lieli, pa 2–3 vēdekļveidīgā ziedkopā. Ārējās apziedņa lapas noliekušās uz leju, tumšzilas, iekšpusē gaišākas, ar zilām svītrām. Iekšējās apziedņa lapas stāvas, sakļāvušās, tumšzilas. Irbulis īss, ar trim, vainaglapām līdzīgām daivām. Zied maijā un jūnijā (Gavrilova 2003). Apputeksnē kukaiņi. Vairojas veģetatīvi un ar sēklām (Durka 2002).
Izplatība. Suga plaši izplatīta Centrāl- un Austrumeiropā, galvenokārt mēreni siltajā un mērenajā joslā. Ārpus Eiropas suga izplatīta Mazāzijas pussalā, Ziemeļ- un Aizkaukāzā, Rietumsibīrijas līdzenumā, Kazahstānā, Mongolijā (Khela 2013; Govaerts 2024). Baltkrievijā suga pārsvarā izplatīta D un A daļā (Яковлева 2015). Lietuvā suga konstatēta galvenokārt centrālajā, R un DR daļā, bet citviet reti (Patalauskaitė 2021). Igaunijā samērā bieži R un D daļā, pārējā teritorijā ļoti reti vai nav novērota (Gavrilova et al. 2003). Latvijā suga sastopama samērā reti, nevienmērīgi, pārsvarā Piejūras zemienē valsts R daļā, Daugavas ielejā un tās pieteku apkārtnē. Sastopamības apgabals (EOO) ir 54 206 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 492 km2. Visticamāk, AOO vērtība pārsniedz EN kategorijas slieksni, tāpēc suga tiek vērtēta kā VU. Pētījumi par izplatības pārmaiņām Latvijā nav veikti.
Populācija. Kopējais populācijas samazinājums sugas areālā nav zināms, bet tiek uzskatīts, ka suga tās dabiskajās dzīvotnēs ir samazinājusies vai izmirusi pusē tās areāla un tādējādi tā varētu būt samazinājusies par vismaz 20% pēdējos 60–75 gados (Khela 2013). Latvijā pētījumi par populāciju lielumu un tendencēm nav veikti, bet, domājams, tendence ir līdzīga kā pārējā tās izplatības areālā – atradņu skaits mazinās. Daļā atradņu ir tikai daži indivīdi, kas aug ar kokiem un krūmiem stipri aizaugušos zālājos (DAP 2024; LU BI kartotēka).
Dzīvotnes un ekoloģija. Mitru, barības vielām nabadzīgu augteņu suga, aug klajās vietās (Tichý et al. 2023). Latvijā suga sastopama mitros un purvainos palieņu zālājos un zālājos ārpus palienēm, galvenokārt karbonātiem bagātās augsnēs.
Izmantošana un tirdzniecība. Suga tiek plaši kultivēta.
Apdraudējums. Galvenie apdraudējumi ir dabisko zālāju uzaršana, nosusināšana, aizaugšana un pārganīšana. Dabisko mitro pļavu iznīcināšana un sadrumstalošana veicina populācijas un ģenētiskās daudzveidības mazināšanos (Khela 2013). Suga ir dekoratīva, un tās atradnes tiek postītas stādu un ziedu ieguvei.
Aizsardzība. Nav zināms, cik liela populācijas daļa atrodas ĪADT. Tā konstatēta daudzās ĪADT: Krustkalnu dabas rezervātā, Gaujas Nacionālajā parkā, aizsargājamo ainavu apvidū “Vestiena”, dabas liegumos “Liepājas ezers”, “Lubāna mitrājs”, “Mugurves pļavas”, “Tosmare”, “Vecdaugava”, dabas parkos “Abavas senleja”, “Aiviekstes paliene”, “Piejūra”, "Dvietes paliene" u.c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda atradnes, jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori katrā atradnē. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes, galvenokārt mitri zālāji, sekmējot to aizsardzību un veicot regulārus apsaimniekošanas pasākumus (zālāju atjaunošanu, pļaušanu, ganīšanu).
Autore: Aiva Bojāre.
Summary. Siberian iris – Iris sibirica. It is rather rare in Latvia, with an uneven distribution, mainly found in the Coastal Lowland in western Latvia, in the valleys of the River Daugava and its tributaries in eastern and central Latvia. The AOO is 492 km2, and the EOO – 54,206 km2. Most likely, the AOO exceeds the threshold of the EN category; therefore, the species is assessed as VU. Studies on the distribution changes, population size and trends have not been conducted. The population decline in the species’ range has not been studied, but it is likely that the species has declined or become extinct in half of its range, and thus it may have decreased by at least 20% over the last 60–75 years; the number of the species’ localities is decreasing. I. sibirica grows in wet floodplain grasslands, mainly on carbonate-rich soils. The main threats are overgrowth and inappropriate management of semi-natural grasslands, including overgrazing, conversion into arable land and drainage. The destruction and fragmentation of semi-natural wet meadows contribute to the decline of the population and genetic diversity. The species is considered to be ornamental and, most likely, plants are illegally dug up in the wild. The species has been found in many protected areas, e.g., the Krustkalni Strict Nature Reserve, the Gauja National Park, the “Tosmare” and “Vecdaugava” Nature Reserves. It is necessary to examine the known localities and clarify the population size, distribution dynamics and threats in order to ensure the species’ conservation by the restoration and maintenance of semi-natural wet grassland habitats in the relevant areas.
Literatūras saraksts
