Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 10–30 cm augsts dzeltenzaļš līdz dzeltenbrūns saprofītisks bezhlorofila lakstaugs. Saknenis koraļļveidīgi zarots, sulīgs. Lapas 2–4, reducētas, plēkšņveidīgas. Ziedi mazi, 2–8 cm garā skrajā ķekarā. Apziedņa lapas dzeltenzaļas, nereti ar brūni sarkaniem plankumiem. Lūpa balta, eliptiska, pie pamata ar iesarkaniem plankumiem vai divām garensvītrām. Sānu daivas mazas, zobiņveida, vidējās daivas mala nedaudz rantaina. Sēklotne 5–8 mm gara. Auglis – pogaļa. Zied jūnijā un jūlijā. Aug atsevišķi indivīdi (Cepurīte 2005). Apputeksnē kukaiņi, ir arī pašappute. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002) ar sakneņiem (Klimešová, Klimeš 2006). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 2–15 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Suga izplatīta visā Eiropā, izņemot Pireneju pussalas R daļu. Sastopama arī Grenlandē, Islandē, lielā daļā Āzijas un Ziemeļamerikā (Govaerts 2024) no mēreni siltās līdz aukstajai joslai. Igaunijā diezgan reti sastopama visā valstī (eElurikkus 2022). Lietuvā sugas atradnes koncentrējas galvenokārt R un A daļā (Patalauskaitė 2021), bet Baltkrievijā suga sastopama reti Z daļā, galvenokārt Vitebskas apgabalā. Krievijas ZR daļā reti atrodama suga (Сорокина и др. 2021). Latvijā sastopama diezgan reti visā valstī. Visvairāk atradņu ir ZR daļā (Rēriha 2002). Sastopamības apgabals (EOO) ir 74 042 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 432 km2. EOO nav mainījies, salīdzinot ar 20. gs. beigu datiem. Iespējams, suga sastopama nedaudz biežāk, jo to ir grūti pamanīt tās nelielo izmēru un neuzkrītošās krāsas dēļ. Tāpēc tiek uzskatīts, ka AOO ir nedaudz lielāka un atbilst VU kategorijai.
Populācija. Datu par cenopopulāciju lielumu katrā vietā un populācijas dinamiku nav. Vienā atradnē parasti ir 1–10 indivīdi. Vislielākais vienā atradnē konstatēto indivīdu skaits līdz šim ir 40 (DAP 2023). Eiropā suga nav apdraudēta, taču tās populācijas tendence ir neskaidra (Rankou 2011).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug vāji skābās, reti bāziskās, mitrās augtenēs. Tā dod priekšroku daļēji noēnotām vietām (Tichý et al. 2023). Suga aug vietās ar skraju augāju. Latvijā konstatēta gan minerālaugsnēs netraucētos mitros līdz slapjos jauktu koku un skujkoku mežos, gan purvainos mežos un pārejas purvos (Cepurīte 2005). Dabisko meža biotopu indikatorsuga (Auniņš 2013).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud purvu un mitro mežu susināšana, arī ezeru ūdenslīmeņa maiņas. Mežos to apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība.
Aizsardzība. Nav zināms, cik liela populācijas daļa atrodas ĪADT un mikroliegumos. Nozīmīgas trejdaivu koraļļsaknes atradnes atrodas dabas parkā “Engures ezers” un dabas liegumos “Ovīši” un “Lubāna mitrājs”. Lai saglabātu sugu, ir izveidoti trīs mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ir jāpēta populācijas lielums un izplatība. Lai ilglaicīgi saglabātu sugu, nav jāiejaucas meža dabiskajā attīstībā, jāsaglabā vecie meži. Nav pieļaujama susināšana.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Coralroot orchid – Corallorhiza trifida. It is rather rare throughout Latvia. Many species’ localities occur in north-western Latvia. The EOO is 74,042 km2, and the AOO – 432 km2. The EOO has not changed compared to what was previously known. The species is probably slightly more frequent, as it is easy to miss it due to its small size and inconspicuous colour. Therefore, the AOO may be slightly larger than 500 km2. There is no data on the size of subpopulations in each location and population dynamics. Most often, the number of plants per site is between one and ten individuals. The maximum number of individuals recorded per site is 40. C. trifida grows in undisturbed moist to wet mixed and coniferous forests on mineral soils, swamp forests and transitional mires. It grows in places with sparse vegetation, on poorly acidic, moist to wet soils, and it prefers partially shaded places. C. trifida is an indicator species of old-growth natural forest habitats. The species is threatened by drainage. In forests without restrictions, it is also threatened by logging. The percentage of the population in protected areas and microreserves is unknown. A significant subpopulation occurs in the “Engures ezers” Nature Park and the “Ovīši” and “Lubāna mitrājs” Nature Reserves. Three microreserves have been established for conservation of this species. Research on the population size and its distribution is necessary. Long-term conservation of the species requires non-interference in the natural forest succession; old-growth forests must be preserved. Drainage of the species’ habitats should not be permitted.
Literatūras saraksts
