Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs dzeltenzaļš lakstaugs. Latvijas populācijās indivīdu garums ir 2,1–28,9 cm (Roze 2015). Augam ir divi neīstie sīpoli, kas novietoti blakus. Vecākais no tiem atrodas iepriekšējā gada tīklveida lapu makstu atliekās. Stublāja lejasdaļā divas satuvinātas lapas, iegareni eliptiskas līdz olveidīgi lancetiskas, 1,8–12,2 cm garas, 0,3–3,4 cm platas, spīdīgas, vairāk vai mazāk atstāvošas, gals strups līdz nosmailots. Lapu garuma un platuma variēšana, visticamāk, izskaidrojama ar dzīvotņu dažādību un to mitruma režīma īpatnībām (Roze 2015). Ķekars 2–8 (10) cm garš, skrajš, ziedi 3–8 (10). Pieziedlapas īsākas nekā ziedkāts. Apziedņa lapas dzeltenzaļas līdz zaļgandzeltenas, 4–6 mm garas. Lūpa zieda augšdaļā, retāk lejasdaļā, 5 mm gara, nedaudz garāka nekā pārējās apziedņa lapas, iegareni olveida, bez pieša, mala sīki viļņaina līdz rantaina. Auglis – pogaļa (Cepurīte 2003, 2005). Zied no jūnija pirmās dekādes līdz jūlija otrajai dekādei, retāk līdz jūlija trešajai dekādei (Roze 2015). Raksturīga pašappute (Durka 2002). Vairojas galvenokārt ar sēklām, reti veģetatīvi ar neīstajiem sīpoliem, tāpēc veģetatīvā vairošanās Latvijas cenopopulācijās saglabā, bet nepalielina indivīdu skaitu (Roze 2015). Latvijā sugas sēklas nogatavojas septembra trešajā dekādē – oktobrī –, sāk izsēties martā un aprīlī, turpinot birt līdz pat augustam (Roze 2015). Lielāka sēklu dzīvotspēja ir dzīvotnēs ar salīdzinoši stabilāku ūdens režīmu (Roze 2015; Megre u. c. 2018). Sēklas izplatās ar vēju un ūdeni (Arditti, Ghani 2000). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ar vēju ir 10–500 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Eiropas, Sibīrijas un Ziemeļamerikas suga (Bilz 2011). Eiropā un Sibīrijā mēreni siltajā un mērenajā joslā, Ziemeļamerikā, izņemot Aļasku, mērenajā un vēsajā joslā (Cepurīte 2003; GBIF 2023). Zviedrijā sastopama diezgan reti D daļā (SLU Artdatabanken 2025), Somijā – ļoti reti, tikai D daļā (divas atradnes) un Olandes salās (divas atradnes) (Uotila 2019), Igaunijā – pareti visā valstī, biežāk R daļā (Kukk et al. 2016; eElurikkus 2024). Lietuvā sastopama reti R un A daļā (Žalneravičius 2021). Baltkrievijā reti – galvenokārt Z daļā, ļoti reti R un DA daļā (Швец 2006). Latvija atrodas tuvu sugas areāla Z robežai; suga sastopama diezgan reti (Cepurīte 2003, 2005; Priedītis 2014). Sastopamības apgabals (EOO) ir 81 440 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 740 km2. EOO nav būtiski mainījies, salīdzinot ar 20. gs. beigu datiem (Cepurīte 2003), taču ir palielinājies atradņu skaits tajā. Tas saistīts ar pieaugošo pētījumu intensitāti, jo tā ir Biotopu direktīvas II pielikuma suga un tās izpētei ir pievērsta īpaša uzmanība.
Populācija. Saskaņā ar 2021. gadā veiktā sugas monitoringa rezultātiem un indivīdu uzskaiti, populācijas lielums ir 4709–6497 indivīdi. Ņemot vērā vēl dažas nepārbaudītās atradnes, kā arī dažus pamestos karjerus, kuros suga sastopama (tajos var būt pat 1000 un vairāk indivīdu), kopējais skaits valstī varētu sasniegt ap 6000–8000 indivīdu; iespējams arī, tas ir lielāks (Baroniņa 2021). Tomēr 20. gs. vidū veiktās intensīvās mitrāju susināšanas, kūdras ieguves un zāļu purvu pārveidošanas rezultātā, visticamāk, daļa sugas atradņu ir izzudušas, un tās turpinās izzust, jo daudzviet joprojām ir novērojama susināšanas ietekme.
Dzīvotnes un ekoloģija. Latvijā suga aug pa vienai vai grupās galvenokārt zāļu un pārejas purvos, ezeru slīkšņās, retāk – mitros un senos grants un dolomīta karjeros, arī izstrādātos un sen pamestos purvos, parasti vietās ar skraju veģetāciju, kur nav lielas konkurences ar citām lakstaugu sugām un augsne ir kaļķaina (Priedītis 2014). Reti sastopama arī mitrās 30–40 gadu vecās starpkāpu ieplakās ar atklātas smilts laukumiem (Rove 2013). 2021. gadā veiktajā monitoringā dzīvotņu kvalitāte 16% sugas sastopamības vietu (7 vietās) bija izcila, 80% (35 vietās) – laba un 4% (divās vietās) – apmierinoša (Baroniņa 2021). Latvijā sugai labvēlīgāki augšanas apstākļi ir pārejas purvos un slīkšņās. Tajos ir ne tikai lielāka sēklu dzīvotspēja, bet arī garāki indivīdi. Kaļķainajos zāļu purvos suga ir jutīgāka pret straujāku sukcesiju un mainīgāku ūdens režīmu, kas ietekmē sēklu dzīvotspēju (Roze 2015).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud mitrāju un purvu nosusināšana, kūdras ieguve, bebru darbības izraisīta zāļu un pārejas purvu appludināšana, kā arī ūdenstilpju pārveidošana un zāļu purvu ilgstoša neapsaimniekošana. Galvenokārt susināšanas, kā arī tās rezultātā paātrinātās sukcesijas dēļ zāļu un pārejas purvos pieaug ekspansīvo augu sugu daudzums. Visbiežāk dzīvotnes aizaug ar parasto purvmirti Myrica gale (Piejūras zemienē), parasto niedri, grīšļu dzimtas Cyperaceae sugām, it īpaši dižo aslapi Cladium mariscus (Piejūras zemienē), kur tā var veidot monodominantas audzes (Roze 2015). Daudzviet dzīvotnes aizaug ar kokiem un krūmiem. To var ietekmēt arī klimata pārmaiņas, galvenokārt gaisa temperatūras paaugstināšanās, gada nokrišņu sadalījuma maiņa, kuras dēļ ūdenslīmenis purvos var straujāk kristies (Essl et al. 2012; Swindles et al. 2019), arī ilgstoši sausuma periodi. Gaisa temperatūras paaugstināšanās novērojama arī Latvijā (Briede 2018). Mitrajās starpkāpu ieplakās to ietekmē meliorācija, rekreācija, apbūve, ieplaku reljefa maiņa, potenciāli – dabisko dinamisko jūras krastu procesu ietekmes mazināšana (Rove 2013).
Aizsardzība. Apmēram 70% sugas populācijas Latvijā atrodas vairāk nekā 30 ĪADT (Baroniņa 2021). Bagātīgākajās atradnēs Ķemeru Nacionālajā parkā, dabas parkos “Engures ezers” un “Silene”, kā arī aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” koncentrējas gandrīz 45% populācijas (rēķinot pēc minimālā jeb reāli uzskaitītā indivīdu skaita). Lai aizsargātu sugu, izveidoti divi mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāaizsargā nozīmīgākās sugas atradnes to dabiskajās dzīvotnēs un jānodrošina sugai optimālie augšanas apstākļi. Svarīgākais faktors sugas dzīvotnēs ir atbilstošs mitruma režīms, kas katrā vietā var būt citādāks. Susinātajos purvos jāizvērtē nepieciešamība veikt susināšanas ietekmi mazinošus pasākumus. Dažviet purvos jāizcērt koki un krūmi. Pētījumi Latvijā liecina, ka, apsaimniekojot sugas atradnes zāļu purvos, vēlams februārī un martā pļaut daudzgadīgos lakstaugus, jo sugas sēklas nogatavojas septembrī un oktobrī, bet sēklu izbiršana sākas nākamā gada martā. Turklāt jāizpļauj ne tikai laukumi ap ieplakām un daudzgadīgajiem lakstaugiem, kuru ceros aug Lēzela lipare, bet arī jāveido tālāki koridori. Tie sekmēs sēklu izplatīšanos (Roze 2015) un jaunu cenopopulāciju veidošanos (Oostermeijer, Hartman 2014). Tas ir svarīgi, jo Lēzela lipare neveido sēklu banku (Thompson 1987; Fenner, Thompson 2005; Whigham et al. 2006). Pļaušanas biežums katrā gadījumā ir individuāls un atkarīgs no konkurējošo sugu projektīvā seguma pieauguma. Nav pieļaujama dzīvotņu susināšana. Jāplāno pārdomāta un sugas dzīvotnes saudzējoša tūrisma un rekreācijas attīstība jūras piekrastē.
Autori: Uvis Suško*, Liene Auniņa.
Summary. Fen orchid – Liparis loeselii. It is rather rare in Latvia. The AOO is 740 km2, and the EOO – 81,440 km2. According to the 2021 monitoring results from 44 localities, the population size is 4,709–6,497 individuals. Considering some other localities and abandoned quarries that were not surveyed in 2021, but where the species has been recorded, the total number of individuals could reach 6,000–8,000 or more. L. loeselii grows in fens and transitional mires, lake quagmires, wet depressions in abandoned quarries, most often on carbonate-rich soils with sparse vegetation and low competition from other herbaceous species. The habitat condition of the species, judging by the results of the species monitoring in 2021, was excellent in 16% (seven localities), good in 80% (35 localities) and satisfactory in 4% (two localities). The threats are drainage of mires and conversion of peatlands into other land use types, peat extraction, natural succession and beaver activity that may lead to overgrowing by reeds, and alteration of water levels in natural lakes. L. loeselii may be present elsewhere in quagmires on lakeshores and in alkaline fens. Approximately 70% of localities are in protected areas. The richest localities occur in the Ķemeri National Park, the “Engures ezers” and “Silene” Nature Parks and the “Augšzeme” Protected Landscape Area. They host almost 45% of the population. The species is on the list of protected species in Latvia. Habitat management is necessary at least in the most important localities supporting the largest subpopulations. Drainage of its habitats should not be permitted. In the sites already affected by drainage, the possibility of restoring the water table should be considered.
Literatūras saraksts
