Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 10–30 cm augsts lakstaugs, kas parasti veido blīvu ceru. Ziedošie stublāji 8–17 cm augsti, stingri, stāvi. Augam veidojas gan neauglīgi dzinumi, gan dzinumi ar ziediem. Lapas zilganzaļas, lineāras, 2–5 cm garas, 1–2 mm platas. Lapas plātnes apakšpuse klāta ar matiņiem, mala gluda, gals smails. Uz ziedošajiem stublājiem lapas pretējas, pie pamata saaugušas makstī. Ziedkopā ziedu maz (parasti 1–3), tie ir smaržīgi. Kauss cilindrisks, 17–23 mm garš. Vainaglapas baltas vai gaišsārtas, gals bārkstains, pie pamata ar sīku sārtu punktu vai svītru zīmējumu un purpursarkanu šķērssvītru; vainaglapas plātne 9–15 mm gara. Auglis – pogaļa. Zied no jūnija līdz augustam, bieži vēl septembrī un oktobrī (Gavrilova 1999; Priedītis 2014).
Izplatība. Pasuga ar mazu areālu – konstatēta Zviedrijas D daļā, Latvijas R daļā, Igaunijā, ļoti reti Lietuvā, un Krievijas R daļā (Janevičienė et al. 1993; Karlsson 1997; Gavrilova 1999; Priedītis 2014; GBIF 2023; Govaerts 2024). Latvijā izplatīta galvenokārt piejūrā Kurzemē; vairākas atradnes ir Rīgā un tās apkārtnē, Jūrmalā (Gavrilova 1999). Sastopamības apgabals (EOO) ir 14 445 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 516 km2. Atradnes pārsvarā fragmentāras, nelielā platībā, taču atsevišķās vietās, piemēram, Pāvilostā un Užavā, pasuga aug diezgan lielās grupās vai atsevišķu ceru veidā ar augstu sastopamību.
Populācija. Monitoringa dati liecina, ka populācijas lielums Latvijā ir 500 000–600 000 indivīdu. Lielākā daļa šīs populācijas atrodas ĪADT, un dažās no tām, tostarp dabas liegumos “Ģipka”, “Užava” un “Pāvilostas pelēkā kāpa”, atradnes ir stabilas (Baroniņa 2023). Latvijā kopumā taksona stāvoklis novērtēts kā nelabvēlīgs/nepietiekams. Sarūkot piemērotu dzīvotņu platībai un pasliktinoties to kvalitātei, populācija mazināsies. Tiek uzskatīts, ka IUCN vadlīniju izpratnē pasugas populācija Latvijā nav stipri fragmentēta.
Dzīvotnes un ekoloģija. Raksturīgākās smiltāja neļķes dzīvotnes ir sausi priežu meži, pelēkās kāpas un smiltāju zālāji (Gavrilova 1999). No mežiem piemērotākie ir oligotrofi meži ar laucēm, kur dominē skraja zemsedze ar ķērpjiem un atklātiem smilts laukumiem. Pelēkajās kāpās pasuga biežāk sastopama vietās ar zemu augāju, kur ir salīdzinoši mazs lakstaugu, sīkkrūmu un sūnu segums (Laime 2010). Vietām plašas smiltāja neļķes audzes veidojas kāpu un smiltāju zālājos (Stola 2012).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Pasugu apdraud ekosistēmu degradācija un arī pārveidošana, paplašinoties apbūves, tūrisma un rekreācijas teritorijām, pieaugot sporta un atpūtas aktivitātēm, invazīvo sugu ietekmei un dabiskās sukcesijas rezultātā notiekot pārmaiņām augāja struktūrā un sugu sastāvā.
Aizsardzība. Liela daļa atradņu ir ĪADT – dabas liegumos “Ziemupe”, “Pāvilostas pelēkā kāpa”, “Ģipka”, Slīteres Nacionālajā parkā u. c., taču tas negarantē pasugas aizsardzību, ja netiek veikti pietiekami aizsardzības pasākumi pasugas un tās dzīvotņu saglabāšanai.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jūras piekrastē, pieaugot tūristu un atpūtnieku skaitam, arvien vairāk jālīdzsvaro teritorijas izmantošana ar pasugas dzīvotņu saglabāšanu. Pasugas galvenās dzīvotnes Latvijā ir pelēkās kāpas, kuras pārmainās dabiskās sukcesijas gaitā un invazīvo sugu ietekmē. Jāapsaimnieko pelēkās kāpas, mazinot koku un krūmu apaugumu un ierobežojot ekspansīvās un invazīvās augu sugas (Laime u. c. 2017). Jānodrošina optimāli traucējumi zemsedzē un jāuzlabo apgaismojuma apstākļi lakstaugu stāvā. Jāsaglabā oligotrofie priežu meži (sili un nabadzīgi mētrāji), maksimāli nodrošinot veco mežaudžu aizsardzību, nepieļaujot kailcirtes, apsaimniekošanā pēc iespējas jāatdarina dabiskie traucējumi. Aktuāla ir pareiza priežu jaunaudžu kopšana, sekmējot ar ķērpjiem bagātas zemsedzes attīstību un lauču veidošanos. Kāpu zālāji jānogana vai jāpļauj (Rūsiņa 2017). Smiltāja neļķei jāizstrādā aizsardzības plāns, jo daļa atradņu atrodas ārpus ĪADT. Jāturpina pasugas populācijas monitorings. Iedzīvotāji, galvenokārt zemes īpašnieki, jāinformē par šīs pasugas dzīvotņu apdraudētību un apsaimniekošanas svarīgumu. Jāpēta smiltāja neļķes pasugas un to izplatība Latvijā.
Autori: Brigita Laime*, Didzis Tjarve.
Summary. Sand pink – Dianthus arenarius subsp. arenarius. Rare in Latvia, mainly found in the coastal areas of western Latvia, with several occurrences having been found in Riga and its surroundings. The EOO is 14,445 km2, and the AOO – 516 km2. Plants usually cover small areas, however, in some places, e.g. in Pāvilosta and Užava, it grows in rather large groups. The population size in Latvia is 500,000–600,000 individuals. In Latvia, the overall status of this taxon is considered unfavourable-inadequate. As the area of suitable habitats shrinks and their condition deteriorates, the population may tend to decrease. The species grows mainly in dry pine forests, grey dunes and dry coastal grasslands on sandy soils. The threats are the degradation and transformation of ecosystems, expansion of built-up areas, tourism and recreation, sports and leisure activities, invasive species, changes in the vegetation structure and species composition resulting from natural succession. A large proportion of localities occur in protected areas, e.g. the “Užava”, “Pāvilostas pelēkā kāpa”, “Ģipka” and “Ziemupe” Nature Reserves, and the Slītere National Park. This does not guarantee the protection of the taxon and its habitats, as sufficient protective measures are not taken. Restoration of grey dunes is necessary by reducing the cover of trees and shrubs and controlling expansive and invasive plants; topsoil disturbances must be ensured and light conditions improved. It is important to preserve oligotrophic pine forests, especially old-growth forests, by preventing clear- cutting. Mimicking natural disturbances is needed. Proper care of young pine trees is important, promoting the development of lichen-rich ground cover and the formation of openings. Dune grasslands should be grazed or mowed. Monitoring of the subspecies population should continue. Residents, mainly landowners, should be informed about the threat to the habitats of this subspecies and the importance of management. It is necessary to study the subspecies of D. arenarius L. to understand the differences in their distribution patterns.
Literatūras saraksts
