Morfoloģija un bioloģija

Sasniedz 9-10 cm garumu. Ķermeņa virspuse gaišpelēka vai gaiši zaļa, ar lieliem, tumši zaļiem, kontrastainiem, neregulāras formas plankumiem. Āda raupja, kārpaina, ķermeņa virspusē aiz acīm atrodas divi lielāki paralēli novietoti dziedzeri – parotīdi. Vēderpuse gaiša ar pelēcīgiem plankumiem. Acs zīlīte horizontāla, acs varavīksne gaiši zaļa. Sauszemes dzīvnieki, ūdenstilpēs uzturas tikai vairošanās periodā aprīļa beigās – jūnija sākumā. Ikrus nērš garās virtenēs, to skaits var sasniegt 10000. Kurkuļi uzturas seklumā, attīstību pabeidz jūlijā, jaunie īpatņi pēc metamorfozes ir samērā nelieli (1-1,5 cm). Barībā patērē nelielus sauszemes bezmugurkaulniekus. Ziemo uz sauszemes.

Izplatība

Izplatības areāls plešas no Dienvidzviedrijas, Vācijas un Ziemeļitālijas līdz Grieķijai un Krievijas Eiropas daļai; pieder sugu kompleksam, kas apdzīvo plašāku teritoriju no Ziemeļrietumāfrikas līdz Ziemeļrietumķīnai, lai gan liela Rietumeiropas daļa atrodas ārpus areāla (Dufresnes et al. 2019). Latvijā zaļais krupis atrodas uz sugas areāla robežas - sastopams tikai valsts vidusdaļā un austrumu daļā. Saskaņā ar 2002.-2021. gada datiem, zaļā krupja apdzīvotā platība (AOO) ir 292 km² un sastopamības apgabals (EOO) – 24364 km². Iekļaujot senākus datus, sastopamības apgabals ir tikai nedaudz lielāks (29169 km²), tomēr šis areāla samazinājums var būt reāls un nav saistīts ar nevienmērīgu Latvijas teritorijas izpēti. Areāla samazinājums noticis uz tā ziemeļaustrumu daļas rēķina (kādreizējā atradne Balvu pilsētā) un zaļais krupis ir reģionāli izmirusi suga Igaunijā (eEurikkus 2021), kur tas kādreiz bija sastopams valsts dienvidaustrumu daļā; tādējādi secināma sugas kopējā areāla sarukšana un kopējās populācijas samazināšanās vai izzušana plašākā teritorijā, kas ietver Latvijas ziemeļaustrumus un Igaunijas dienvidaustrumu daļas.

Populācijas lielums un tā pārmaiņas

Ir grūti novērtēt populācijas lielumu Latvijā. Abinieku monitoringā nejauši izvelētajos parauglaukumos zaļais krupis nekad nav konstatēts (Čeirāns u.c. 2018), kas norāda uz šīs sugas ļoti reto sastopamību un nelielajām populācijām. Citu pētījumu ietvaros veikto vokalizējošu abinieku uzskaitēs zaļais krupis konstatēts tikai Pierīgas reģionā (2019) kā retākā abinieku suga - īpatņu īpatsvars ap 1% no kopējā abinieku skaita, ar 1-3 vokalizējošiem zaļā krupja tēviņiem sugas vairošanās ūdenstilpēs (LVAFA projekts Nr. Nr. 1-08/189/2018). Pašlaik zināmās atradnes pārsvarā ir dažāda veida gadījuma novērojumi, kuri (fotogrāfiju trūkuma gadījumā) jāizvērtē piesardzīgi, jo zaļā krupja riesta saucieni tiek jaukti ar zemesvēzi. Latvijā konstatētās populācijas vienmēr ir nelielas - 50-100 pieauguši īpatņi; 2002.-2021. gada zināmas 123 atradnes, kurās kopā varētu būt 600-1200 pieaugušu īpatņu. Ņemot vērā nezināmās atradnes, kopējais zaļā krupja populācijas lielums Latvijā varētu būt līdz 5000 pieaugušu īpatņu. Tā skaita izmaiņu tendence ir novērtējama tikai netieši, un sugas areāla samazināšanās Latvijā un izzušana kaimiņvalstī Igaunijā norāda uz kopējās populācijas samazināšanos pēdējās desmitgadēs. Sugas izplatību rietumu virzienā Zemgales līdzenumā, iespējams, ierobežo intensīvā lauksaimniecība, ar kuru šajā reģionā saistīta arī citas sugas - smilšu krupja – izzušana (Čeirāns, Pupiņš 2019). Saskaņā ar IUCN novērtējumu, visā areālā sugai raksturīga skaita samazināšanās tendence. Savukārt ES dalībvalstu pēdējā ziņojuma Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros, Zviedrijas un Igaunijas populāciju stāvoklis novērtēts kā slikts (U2) - populācijas lielums ir 0, Lietuvas populācijas stāvoklis ir nezināms, bet Polijā sugai ir labvēlīgs aizsardzības stāvoklis.

Biotopi un ekoloģija

Zaļais krupis ir atklātu, vairāk vai mazāk sausu biotopu suga. Liela daļa atradņu ir cilvēka apdzīvotās vietās un to tuvumā. Pilsētvidē sugai raksturīga izteikta nakts aktivitāte, kas atvieglo urbanizētu teritoriju apdzīvošanu un mazina bojāeju uz ceļiem. Informācija par zaļā krupja apdzīvotajiem dabiskajiem un daļēji dabiskajiem biotopiem ir nepietiekama. Rīgas pilsētas apkārtnē tās ir pļavas, ganības un tamlīdzīgi biotopi bijušajā Daugavas palienē. Atkarībā no populācijas, vairoties sāk viena-trīs gadu vecumā, maksimālais dzīves ilgums savvaļā ir 8 -15 gadi (Sinsch et al. 2007; Kutrup et al. 2011).

Apdraudējums

Suga pakļauta būtiskai negatīvai antropogēnai ietekmei, kura nemazinās. Kultūrainavās un pilsētvidē limitējošais faktors ir nelielais piemēroto vairošanās vietu skaits, kuru izmaiņas vai iznīcināšana izraisa populācijas izzušanu. 2014.-2019. gados Rīgas pilsētā būvdarbu rezultātā Ķengaragā, Skanstes ielas un Ganību dambja apkārtnē ir izzudušas vairošanās vietas – ūdenstilpes reljefa pazeminājumos; plānotā apbūve apdraud populāciju Čiekurkalnā. Apdzīvotās vietās ir augsti populāciju izzušanas riski infrastruktūras attīstības rezultātā.

Aizsardzības pasākumi

Latvijas ĪADT suga pārstāvēta ļoti vāji, daudzos gadījumos sugas klātbūtne tajās norādīta kļūdaini, bet atlikušajās nekur nav konstatētas lielas populācijas. Zaļais krupis ir 16 Natura 2000 teritoriju sugu sarakstā. Dabas parkā “Silene” zaļais krupis pēdējo reizi atrasts 2013. gadā (Dabas aizsardzības plāns, 2019), tā populācijai šeit jābūt ļoti nelielai vai izzudušai, jo teritorija ir ļoti labi izpētīta. Ķemeru Nacionālajā parkā abinieku pēdējās izpētes laikā 2020. gadā nav konstatēts, tomēr neliela populācija joprojām ir saglabājusies pašā Ķemeru pilsētā (topošais dabas aizsardzības plāns). Aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” zaļais krupis ir ļoti reta, apdraudēta suga (Dabas aizsardzības plāns, 2016), 2002.-2021. gados šeit ir zināmas 3 atradnes, bet aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava” ir 2 atradnes; saskaņā ar nedaudz senākiem ĪADT dabai aizsardzības plāniem zaļais krupis ir sastopams vairākās Zemgales ĪADT: dabas liegumā “Īslīce” (Dabas aizsardzības plāns, 2007), dabas parkā “Bauska” (Dabas aizsardzības plāns, 2007), dabas liegumā “Kalnciema pļavas” (Dabas aizsardzības plāns, 2005), taču populāciju lielumi nevienā no šīm teritorijām nav norādīti. Papildus Natura 2000 datu bāzē esošajām, neliela populācija ir dabas liegumā “Lubāna mitrājs” pierobežā (topošais dabas aizsardzības plāns). Dabas aizsardzības plāni pieejami Dabas aizsardzības pārvaldes vietnē https://www.daba.gov.lv/lv/dabas-aizsardzibas-plani.Nevienā no ĪADT dabas aizsardzības plāniem zaļā krupja aizsardzības pasākumi nav iekļauti, sugas aizsardzības plāns zaļajam krupim nav izstrādāts. Tomēr abinieku populāciju uzlabošanas pasākumi, kas veicina arī zaļa krupja aizsardzību, ir iekļauti apstiprinātajos dabas parka “Silene” un dabas parka “Piejūra” dabas aizsardzības plānos. Zaļais krupis iekļauts Biotopu direktīvas IV pielikumā; Latvijā suga netiek iegūta, tās ieguvi aizliedz Sugu un biotopu aizsardzības likums. Nepieciešama zaļā krupja sugas aizsardzības plāna izstrāde, populāciju izpēte un aizsardzības pasākumu izstrāde tām ĪADT, kur zaļais krupis ir konstatēts.

Novērtētājs: Andris Čeirāns

Literatūras saraksts

1. Čeirāns, A., Pupins, M.. 2019. Ongoing shrinkage and fragmentation in the geographic range of the Natterjack Toad, Epidalea calamita, in Latvia and the East Baltic Region. Zoology and Ecology, 29(1): 65-70
2. Čeirāns, A., Pupiņš, M., Pupiņa, A. 2018. Abinieku un rāpuļu fona monitorings un monitorings Natura 2000 teritorijās (2016.-2018.gadam). Gala atskaite saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes iepirkuma līgumu Nr. 7.7/77/2016-P. Daugavpils Universitāte, 81 lpp.
3. Dufresnes, C., Mazepa, G., Jablonski, D. u.c. 2019. Fifteen shades of green: The evolution of Bufotes toads revisited, Molecular Phylogenetics and Evolution. Molecular Phylogenetics and Evolution, 141: 106615.
4. eElurikkus. eElurikkus koondab ühte portaali Eesti eluslooduse andmed. [online] Available at: http://elurikkus.ut.ee/ [accessed: 15.02.2022.].
5. Kutrup, B. u.c. 2011. Age and growth of the Green Toad, Bufo viridis (Laurenti, 1768) from and island and a mainland population in Giresun, Turkey. Journal of Animal and Veterinary Advances, 10(11):1469-1472
6. Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 396. Latvijas Vēstnesis, 413/417, 17.11.2000.
7. Sinsch, U., Leskovar, C., Drobig, A., König, A., Grosse, W. R. 2007. Life-history traits in green toad (Bufo viridis) populations: indicators of habitat quality. Canadian Journal of Zoology, 85(5): 665-673.