Morfoloģija un bioloģija

Bruņas sasniedz apmēram 20 cm garumu, virspusē tumšbrūnas līdz melnām ar gaišiem dzeltenīgiem lāsumiem, bruņu apakšpuse var būt gan tumša, gan gaiša ar tumšākiem plankumiem. Galva, kakls un kājas tumšā krāsā ar dzelteniem lāsumiem. Atšķirībā no daudzām eksotiskām sugām, nav svītru. Pastāvīgi uzturas ūdenī un tā tiešā tuvumā, lai gan mātītes var veikt tālākas migrācijas pa sauszemi uz sausām, saules labi apspīdētām olu dēšanas vietām. Olu skaits 4-15 (Pupiņš, Pupiņa 2017), tās tiek izdētas maijā, attīstās līdz vasaras beigām – rudens sākumam. Visēdājs, barībā patērē dažādus ūdens bezmugurkaulniekus, dzīvnieku atliekas, dažreiz – augu valsts barību. Ziemo ūdenī.

Izplatība

Purva bruņurupucis sastopams samērā plašā areālā no Ibērijas pussalas līdz Krievijas Eiropas daļai un Rietumāzijai; areāla austrumu daļā esošā ģenētiskā līnija sastopama daudz tālāk uz ziemeļiem nekā Rietumeiropā esošā, kur sugas areāla ziemeļu robeža ir Francijas vidusdaļā (Fritz u.c. 2007). Purva bruņurupucis tālākā pagātnē ir bijis sastopams tālu aiz areāla pašreizējās ziemeļu robežas. Zviedrijas dienvidu daļā un Lielbritānijā tas ir izmiris viduslaikos, savukārt areāla austrumu daļā, Baltijas valstīs, purva bruņurupuča subfosīlijas atrastas līdz Narvas apkārtnei Igaunijā, to datējumi ir 3500-8500 g p.m.ē. (Berdņikovs 1999). Igaunijā suga pašlaik nav sastopama, Lietuvā, lai gan atradnes vēl nesenā pagātnē ir bijušas visā teritorijā; purva bruņurupucis sastopams tikai valsts dienvidu daļā (Rašomavičius 2012). Arī Baltkrievijā sugas dabiskā areāla ziemeļu robeža atrodas galvenokārt valsts dienvidu daļā (Drobenkov 2014). Latvijā senākās ziņas par purva bruņurupuča atradumiem attiecas uz 19. gs. sākumu, arī pēdējos 50 gados ir bijuši desmitiem ziņojumu, no kuriem droši, fotogrāfiju vai ekspertu apliecināti ir 19 (Pupins u.c. 2017). Šie ziņojumi ir par atsevišķu īpatņu gadījuma novērojumiem, liela daļa no tiem ir novēroti apdzīvotās vietās, un nekur nav atrastas purva bruņurupuču populācijas, kas liek domāt, ka, ar dažiem zemāk uzskaitītiem izņēmumiem, tie varētu būt izlaisti (vai izbēguši) īpatņi vai pēdējie pašlaik izzudušu populāciju pārstāvji. Valsts monitoringa programmas ietvaros, izmantojot vides DNS analīzes, apsekotas perspektīvākās atradnes, no kurām purva bruņurupucis konstatēts divās – dabas parkā “Silene” un Apguldes apkārtnē (Čeirāns u.c. 2018). Pašlaik šīs uzskatāmas par vienīgajām sugas lokalitātēm Latvijā. Purva bruņurupuča apdzīvotā platība (AOO) Latvijā ir 20 km² un sastopamības apgabals (EOO) – 219 km².

Populācijas lielums un tā pārmaiņas

Saskaņā ar IUCN novērtējumu, purva bruņurupucis ir gandrīz apdraudēta (NT) suga ar neskaidru skaita tendenci. Saskaņā ar ES dalībvalstu pēdējo ziņojumu Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros, sugas aizsardzības stāvoklis visās dalībvalstīs ārpus Donavas baseina ir nelabvēlīgs. Latvijā sastopams divās lokalitātēs. Apguldes apkārtnē ir purva bruņurupuči atrasti vietā, kur tie izlaisti 1980to gadu vidū (Čeirāns u.c. 2018); populācijas klātbūtni apstiprina vides DNS dati, īpatņu skaits nav zināms, bet domājams, ka ne vairāk par pieciem. Otra populācija ir dabas parkā “Silene”, kur 1995. gadā verificēta purva bruņurupuča atradne, un veikta purva bruņurupuča reintrodukcija projekta LIFE HerpetoLatvia (LIFE09NAT/LV/000239) ietvaros. Projekta ietvaros 2014. gadā izlaisti 42 īpatņi, pēc projekta beigām 2019. gadā izlaisti vēl 20 (M. Pupiņs, nepublicēti dati). Latvijas apstākļos purva bruņurupucis spēj vairoties, olas spēj sekmīgi attīstīties neapsildīta brīvdabas voljēra apstākļos (Pupiņš, Pupiņa 2017); reintrodukcijas vietā ir konstatētas bruņurupuča olu atliekas (M. Pupiņa nov.). Dabas parkā “Silene” vizuālu novērojumu gaitā uzskaitīti 16 īpatņi dažādās ūdenstilpēs (Čeirāns u.c. 2018). Projekta LIFE-IP LatViaNature (LIFE19 IPE/LV/000010) ietvaros veikts pašreizējās Silenes populācijas lieluma novērtējums, sugai raksturīgās izdzīvošanas varbūtības un populācijas ilgtspējas modelēšana izmantojot Vortex (Version 10.3.1) programmu. Saskaņā ar šo novērtējumu, pašreizējais (2021. gada) Silenes purva bruņurupuča populācijas lielums ir 44 īpatņi, populācija nav ilgtspējīga bez turpmākas papildināšanas ar nebrīvē audzētiem īpatņiem. Vortex simulācijas parādīja, ka 40 gadu laikā šīs populācijas lielums samazināsies par 30%, bet pilnīga populācijas izzušana sagaidāma 230 gadu laikā. Tādējādi kopējais purva bruņurupuča populācijas lielums Latvijā ir mazāks par 50 īpatņiem, turklāt prognozēta nemitīga populācijas samazināšanās.

Biotopi un ekoloģija

Suga apdzīvo dažāda izmēra, biežāk nelielas ūdenstilpes ar labi attīstītu piekrastes un ūdensaugu veģetāciju, un saules apspīdētiem krastiem. Dienā raksturīga sauļošanās uzvedība uz augu ceriem un koku stumbeņiem; olas dēj sausās saulainās nogāzēs ar skraju veģetāciju un vairāk vai mazāk irdenu augsni (Pupiņa, Pupiņš 2017). Dzimumgatavību tēviņi sasniedz >10 gadu, bet mātītes 12-20 gadu vecumā (Meeske et al. 2006). Raksturīgs ļoti augsts plēsēju iznīcinātu olu dējumu īpatsvars un augsta jauno īpatņu mirstība, ko kompensē ļoti zema pieaugušo īpatņu mirstība un dzīves ilgums 50 un vairāk gadi (Meeske et al. 2006).

Apdraudējums

Invazīvas, introducētas sugas, medības un dzīvnieku iegūšana, lauksaimniecības un mežsaimniecības ieplūdes, zvejniecība, ceļi un dzelzceļi.

Aizsardzība

No divām zināmajām populācijām lielākā atrodas dabas parkā “Silene”, tajā pašreiz ir ap 90% no visiem Latvijas purva bruņurupučiem. Otrā, Apguldes populācija atrodas ārpus ĪADT. Biotopu un populācijas atjaunošana veikta projekta LIFE HerpetoLatvia (LIFE09NAT/LV/000239) ietvaros “Silenē”. Purva bruņurupucis iekļauts Biotopu direktīvas II pielikumā. Suga Latvijā netiek iegūta, tās ieguvi aizliedz Sugu un biotopu aizsardzības likums. Turpmākie sugas aizsardzības pasākumi šajā lokalitātē ir iestrādāti dabas parka “Silene” dabas aizsardzības plānā no 2020 līdz 2032 gadam. Latvijā ir izstrādāts arī purva bruņurupuča sugas aizsardzības plāns (2007), taču tam ir nepieciešama atjaunošana.  Ir nepieciešama iespējamo atlikušo populāciju apzināšana, jāturpina ziņojumu par sugu pārbaude un nebrīves populācijas uzturēšana (Latgales Zoodārzs) savvaļas populācijas papildināšanas nolūkā.

Novērtētājs: Andris Čeirāns

Literatūras saraksts

1. Berdņikovs, S. 1999. The holocene history of the European pond tortoise (Emys orbicularis L.) in the East Baltic Area. Proceedings of the Latvian Academy of Sciences, 53(2): 89-92.
2. Čeirāns, A., Pupiņš, M., Pupiņa, A. 2018. Abinieku un rāpuļu fona monitorings un monitorings Natura 2000 teritorijās (2016.- 2018.gadam). Gala atskaite saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes iepirkuma līgumu Nr. 7.7/77/2016-P. Daugavpils Universitāte, 81 lpp.
3. Drobenkov, S.M. 2014. Current state, anthropogenic threats and conservation of the European pond turtle (Emys orbiclularis) in Belarus. Acta Biol. Univ. Daugavp., 14(1): 29 – 36.
4. Fritz, U. u.c. 2007. Mitochondrial phylogeography of European pond turtles (Emys orbicularis, Emys trinacris) - An update. Amphibia-Reptilia 28(3):418-426
5. Meeske, A.-C. M., Pupins M., Rybczinski K. 2006. Erste Ergebnisse zur Verbreitung und zum Status der Europäischen Sumpfschildkröte (Emys orbicularis) am nördlichen Rand ihrer Verbreitung in Litauen und Lettland. Zeitschrift für Feldherpetologie, 13: 71–99.
6. Pupiņš, M., Pupiņa, A. 2017. Eiropas purva bruņurupucis Emys orbicularis un tā aizsardzība Latvijā. GlobeEdit, 123 lpp.