Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs ziemzaļš lakstaugs. Saknenis ar lineāriem melnbrūniem plēkšņmatiņiem un dziedzermatiņiem, stipri zarots, savstarpēji savijoties veido melnbrūnu, tūbainu velēnu. Lapas pamīšus, rozetveidīgā pušķī, vienkārt plūksnaini dalītas, 8–25 cm garas, 2–3 cm platas, tumšzaļas; lapas daļas olveidīgas līdz apaļas, mala strupi zobaina. Lapas kāts īsāks nekā plātne, spīdīgs, violeti melns līdz melns, augšdaļā ar spārnu. Sori lapas apakšpusē, iegareni, klāti ar plīvuru. Sporas nogatavojas no jūlija līdz septembrim. Aug atsevišķi augi vai nelielas grupas (Eglīte, Šulcs 2000; Eglīte 2003). Vairojas tikai ar sporām (Durka 2002). Vidējais sporu izplatīšanās attālums ir 10–500 m (Lososová et al. 2023). Nodala vairākus iekšsugas taksonus (Govaerts 2024).
Izplatība. Suga plašā izpratnē (nedalot iekšsugas taksonos) sastopama visā Eiropā, Kaukāzā, daļā Āzijas, Ziemeļamerikā, arī dažviet Āfrikas Z un A daļā mēreni siltajā līdz vēsajā joslā (Govaerts 2024). Igaunijā tā ir samērā bieži izplatīta R daļā un salās (eElurikkus 2023), bet Lietuvā zināmas vien dažas nelielas atradnes (Naujalis 2021). Krievijas ZR daļā zināmas atsevišķas atradnes Pleskavas un Ļeņingradas apgabalā (Сорокина и др. 2021). Latvijā suga sastopama reti, galvenokārt Daugavas ielejā no Aizkraukles līdz Pļaviņām, Lielupes ielejā Bauskas apkārtnē un Gaujas ielejā. Savrupa atradne ir Milzkalnes apkārtnē un Rīgā (Eglīte 2003; Priedītis 2014; M. Tuča, nepubl. dati). Vēsturiskās atradnes ir arī citviet – Abavas, Ventas, Salacas ielejā (Eglīte 2003). Salīdzinot ar 20. gs. beigām (Eglīte 2003), sastopamības apgabals (EOO) ir nedaudz mainījies. Kopš 1991. gada nav informācijas par atradnēm valsts R daļā, bet ir atrastas vairākas jaunas atradnes valsts A daļā. Tomēr mērķtiecīga vēsturisko un potenciālo atradņu izpēte nav bijusi. Daudzas atradnes tika appludinātas 1965. gadā, veidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi. EOO ir 12 167 km2, apdzīvotā platība (AOO) ir 48 km2. Iespējams, suga sastopama arī citviet, bet kopējais atradņu skaits nevar būt liels gan sugas ierobežoto izplatīšanās spēju, gan piemērotu dzīvotņu trūkuma dēļ. Piemērotās dzīvotnēs suga var būt sastopama visā valstī. Tiek uzskatīts, ka AOO nepārsniedz EN kategorijas slieksni.
Populācija. Precīzu datu par populācijas lielumu un dinamiku nav. Aug pa vienai vai nelielās grupās (līdz dažiem desmitiem indivīdu). Latvijā ir ap 20 sugas atradņu (DAP 2023). Skaitliski lielākās atradnes ir uz kapsētas laukakmeņu žoga, kā arī uz dolomīta atseguma Daugavas ielejā. Citviet atrasti tikai daži indivīdi. Atradne Rīgas centrā iznīcināta ēkas atjaunošanas darbu laikā. Pēc aptuvenām aplēsēm Latvijas populācijā varētu būt 200–300 pieaugušu indivīdu.
Dzīvotnes un ekoloģija. Tāpat kā visā sugas areālā, sugas izplatība Latvijā ir galvenokārt saistīta ar karbonātisko cilmiežu un smilšakmens atsegumu, kā arī no šiem iežiem un laukakmeņiem sen būvētu objektu sastopamību. Latvijā atrasta uz dolomītu un smilšakmens atsegumiem, dažkārt uz laukakmens žogiem, kā arī uz sena betona mūra (Eglīte 2003; DAP 2023).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu tās dabiskajās augtenēs galvenokārt apdraud iežu nogruvumi, gan dabiski, gan cilvēku darbības izraisīti. Uz žogiem un mūriem augošos augus apdraud ēku un žogu atjaunošana vai nojaukšana.
Aizsardzība. Skaitliski bagātīga atradne atrodas Ķemeru Nacionālajā parkā, tomēr nozīmīga populācijas daļa atrodas ārpus ĪADT. Turklāt Ķemeru Nacionālajā parkā sugas dzīvotne ir kapsētas žogs. Lai aizsargātu sugu, izveidots viens mikroliegums.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība un populācijas lielums, kā arī jāsadarbojas ar pašvaldībām un zemes īpašniekiem, lai saglabātu sugas atradnes apdzīvotās vietās. Nav pieļaujama iejaukšanās karbonātisku pamatiežu atsegumu dabiskajos procesos, kamēr nenotiek būtiskas cilvēku darbības izraisītas izmaiņas, kas maina sugu dzīves vidi. Apkārtējās dzīvotnes jāapsaimnieko saskaņā ar aizsargājamo iežu biotopu vadlīnijām (Čakare 2017).
Autori: Liene Auniņa*, Ansis Opmanis.
Summary. Maidenhair spleenwort – Asplenium trichomanes. Rare in Latvia, found mainly in the River Daugava Valley from Aizkraukle to Pļaviņas, in the River Lielupe Valley near Bauska, in the River Gauja Valley. It is also found near Milzkalne. In the past, the species was recorded also in the River Abava, Venta and Salaca Valleys. The EOO is 12,167 km2, and the AOO – 48 km2. The species in Latvia has been found on carbonate rocks and calcareous sandstone outcrops, sometimes on boulder fences and old concrete walls. The EOO, compared to earlier studies, has changed slightly. There is no information about the species from other localities in western Latvia, meanwhile, several new localities have been found in eastern Latvia. No targeted species inventories have been carried out. Many species’ localities were destroyed when the Pļaviņas reservoir was created on the River Daugava in 1965. The species can be found throughout the country; however, the total number of localities is not likely to be large due to the species’ low spreading capability and the lack of suitable habitats. There are no exact data on the population size and its dynamics. Approximately 20 species’ localities are known. The richest sites, where a few dozen plants have been found, are on a cemetery boulder fence in Milzkalne and on dolomite outcrops in the Daugava Valley. Only a few plants have been found elsewhere. According to rough estimates, there could be 200–300 mature individuals in the Latvian population. The species is threatened mainly by rockslides, both natural and human-caused. Plants growing on fences and walls are threatened by renovation work. A significant proportion of the Latvian population of A. trichomanes is located in various places outside protected areas. Research on the species’ distribution and population size is needed, as well as cooperation with municipalities and landowners regarding the conservation of the species’ habitats in human settlements.
Literatūras saraksts
