Morfoloģija un bioloģija

Daudzgadīgs, ziemzaļš, izospors lakstaugs. Lapas pamīšus, pušķī, plūksnaini dalītas, 8-25 cm garas, tumši zaļas; lapas daļas olveidīgas vai ieapaļas, mala rantaina. Sori lapas apakšpusē, iegareni, klāti ar plīvuru. Sporas nogatavojas no jūlija līdz septembrim. Aug atsevišķi eksemplāri (Andrušaitis 2003).

Izplatība

Plūksnu sīkpaparde sastopama Eiropā, Dienvidāzijā, Ziemeļamerikā, kā arī dažviet Āfrikas ziemeļu un austrumu daļā, no mēreni siltās līdz vēsajai joslai (Andrušaitis 2003; POWO 2023). Latvijā suga sastopama diezgan reti, galvenokārt Daugavas ielejā no Aizkraukles līdz Pļaviņām, Bauskas apkārtnē un Gaujas ielejā. Savrupa sugas atradne ir Milzkalnes apkārtnē (Andrušaitis 2003; Priedītis 2014). Vēsturiskās atradnes ir arī citviet valsts rietumu daļā (Andrušaitis 2003). Sugas kopējā izplatība valstī, salīdzinot ar agrākajiem pētījumiem (Andrušaitis 2003), ir nedaudz mainījusies. Nav ziņu par sugu vairākās atradnēs valsts rietumu daļā, bet ir atrastas vairākas jaunas sugas atradnes valsts austrumu daļā. Daudzas atradnes tika applūdinātas, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi 20.gs. 60.os gados. Aprēķinātais plūksnu sīkpapardes sastopamības apgabals (EOO) ir 12167 km², bet apdzīvotā platība (AOO) ir 48 km². Iespējams, suga sastopama arī citviet, taču kopējais sugas atradņu skaits nevar būt liels, gan sugas mazo izplatības iespēju, gan piemērotu biotopu trūkuma dēļ. Suga var būt sastopama visā valsts teritorijā. Tāpat kā visā sugas areālā, sugas izplatība Latvijā ir galvenokārt saistīta ar karbonātisko iežu un smilšakmens atsegumu, kā arī no šiem iežiem un laukakmeņiem sen būvētu objektu sastopamību. Igaunijā plūksnu sīkpaparde ir samērā bieži izplatīta valsts rietumu daļā un uz salām, bet Lietuvā zināmas vien dažas nelielas atradnes (eElurikkus 2023; Rašomavičius 2021). Krievijas ziemeļrietumu daļā zināmas atsevišķas atradnes Pleskavas un Ļeningradas apgabalā (Sorokina, Konechnaja 2021).

Populācijas lielums un tā pārmaiņas 

Precīzu datu par populācijas lielumu un dinamiku nav. Plūksnu sīkpaparde aug pa vienai vai nelielās grupās, kurās augu skaits var būt līdz dažiem desmitiem vienā vietā. Latvijā zināmas ap 20 sugas atradņu. Skaitliski lielākās atradnes, kur atrasti daži desmiti augu, ir uz kapsētas laukakmeņu žoga, uz sena betona mūra, kā arī uz dolomīta atseguma Daugavas ielejā. Citviet atrasti tikai daži plūksnu sīkpapardes eksemplāri. Atradne Rīgas centrā iznīcināta mājas atjaunošanas darbu laikā. Pēc aptuvenām aplēsēm, Latvijas populācijā nevarētu būt vairāk, nekā 2500 pieauguši eksemplāri. Sugas populācija Latvijā uzskatāma par stipri fragmentētu un ģenētiskā materiāla apmaiņa ārpus Daugavas ielejas ir maz ticama. Igaunijā zināmas 379 sugas atradnes (eElurikkus 2023), bet Lietuvā – piecas (Rašomavičius 2021). Atsevišķas atradnes Krievijas ziemeļrietumos – Ļeningradas un Pleskavas apgabalā (Sorokina, Konechnaja 2021). Eiropā kopumā suga nav apdraudēta  (Christenhusz et al. 2017). Iekļauta Igaunijas, Lietuvas, Pleskavas un Ļeningradas apgabala apdraudēto sugu sarakstos.

Biotopi un ekoloģija

Plūksnu sīkpaparde Latvijā atrasta uz karbonātisku pamatiežu un smilšakmens atsegumiem, dažkārt uz laukakmens žogiem, sena betona mūra (Andrušaitis 2003). Tā aug daļēji noēnotās, vāji skābās līdz vāji bāziskās augtenēs. Vairojas tikai ar sporām (Pladias 2014-2023).

Apdraudējums

Plūksnu sīkpapardi tās dabiskajās augtenēs galvenokārt apdraud iežu nogruvumi - gan dabiski, gan cilvēku darbības izraisīti. Uz žogiem un mūriem augošos augus apdraud māju un žogu atjaunošana.

Aizsardzība

Skaitliski bagātīga sugas atradne atrodas Ķemeru Nacionālajā parkā, tomēr nozīmīga sugas Latvijas populācijas daļa atrodas ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dažādās Latvijas vietās. Turklāt Ķemeru Nacionālajā parkā, kur ir liels skaits augu, sugas biotops ir cilvēku veidota būve.

Priekšlikumi sugas saglabāšanai

Nepieciešami sugas izplatības un populācijas lieluma, kā arī dinamikas pētījumi, kā arī sadarbība ar pašvaldībām un zemes īpašniekiem attiecībā uz sugas atradņu saglabāšanu apdzīvotās vietās.

Galvenais novērtētājs: Liene Auniņa

Novērtētāji: Ansis Opmanis

Literatūras saraksts

1. Andrušaitis, G. (atb. red.). 2003. Latvijas Sarkanā grāmata. Vaskulārie augi. V. Baroniņa, B. Cepurīte, R. Cinovskis u.c. 3.sēj. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts, Rīga.
2. Christenhusz, M., Bento Elias, R., Dyer, R., Ivanenko, Y., Rouhan, G., Rumsey, F., Väre, H. 2017. Asplenium trichomanes (Europe assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T202937A85425775. [accessed 21.02.2023.].
3. eElurikkus. 2023. Estonian eBiodiversity portal. [online] Available at: https://elurikkus.ee/bie-hub/species/2933?lang=en [accessed accessed 21.02.2023.].
4. Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 396. Latvijas Vēstnesis, 413/417, 17.11.2000.
5. Pladias. 2014-2022. Pladias - database of Czech flora and vegetation. URL: http://www.pladias.cz [accessed 21.02.2023.].
6. Rašomavičius, V. (red.), 2021. Lietuvos raudonoji knyga. Gyvūnai, augalai, grybai. – Vilnius, 683 lpp.