RE – ligzdojošā populācija (L)
Morfoloģija un bioloģija. Vidēja lieluma pīle. Tēviņam riesta tērpā galva, kakls, krūtis un sāni kastaņbrūni, acis visos tērpos baltas. Mātīte pelēcīgāka, acis brūnas. Abu dzimumu putniem spārna aizmugures daļā balta gareniska josla, spilgti balta zemaste. Mazāk sabiedriska nekā pārējās nirpīles. Pēcligzdošanas periodā parasti uzturas vienatnē vai sīkos bariņos. Pārtiek gan no augu, gan dzīvnieku barības. Ligzdo galvenokārt slīkšņās. Latvijā atrasti tikai divi dējumi, abos bija desmit olas. Perē un mazuļus vadā tikai mātīte. Mazuļi ligzdbēgļi. Gājputns, ziemo Eiropas dienvidaustrumos (LOB 1999).
Izplatība. Ligzdošanas areāls sniedzas no Eiropas DR daļas līdz Mongolijas R daļai, atsevišķi fragmenti arī Ziemeļāfrikā, Turcijā, Tuvajos Austrumos un Ķīnā. Ziemošanas areāls – Vidusjūras reģionā (kur pārklājas ar ligzdošanas areālu), Sāhela zonā, Tuvajos Austrumos un Dienvidāzijā, arī Kazahstānas Z daļā (BirdLife International 2019). Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība mazinājusies Eiropas areāla D daļā (Polijā, Ukrainā), bet pieaugusi Vidusjūras reģionā. Lai gan šīs pārmaiņas šķiet reālas, noteikta nozīme varētu būt mērķtiecīgākai sugas izplatības izpētei un līdz ar to uzlabotām zināšanām (Keller et al. 2020). Latvijā ligzdošana ir pierādīta tikai Engures ezerā 1972., 1973. un 1992. gadā (Celmiņš 2022). Analizētajā periodā nav novērojumu, kas ļautu aprēķināt ligzdojošās populācijas apdzīvoto platību (AOO) un sastopamības apgabalu (EOO).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Pasaules populācija sarūk (BirdLife International 2019). Eiropas populācijas tendence nav zināma. Krievijas Eiropas daļā, Baltkrievijā un Lietuvā populācija ilgtermiņā sarūk, bet īstermiņā populācija Lietuvā un Baltkrievijā ir stabila. Krievijā īstermiņa populācijas tendence nav zināma (BirdLife International 2021b). Latvijā šobrīd neligzdo. Pēdējoreiz ligzdošana ir pierādīta 1992. gadā, pēdējais reģistrētais novērojums – 2014. gadā (Celmiņš 2022).
Biotopi un ekoloģija. Ligzdošanas biotops ir stipri aizaugušas ūdenstilpes, zivju dīķi. Ceļošanas laikā arī jūras piekraste (LOB 1999). Paaudzes ilgums: 4,8 gadi (BirdLife Inter-national 2021).
Izmantošana un tirdzniecība. Latvijā suga nav medījama, taču citviet Eiropā tiek medīta.
Apdraudējums. Latvijā draudi nav pētīti, tāpēc šeit ir aprakstīti Eiropas līmeņa novērtējumā minētie draudi, kas varētu būt aktuāli Latvijas populācijai. Sugu apdraud aizaugušu seklu dīķu un citu mitrāju dzīvotņu degradācija un iznīcināšana nosusināšanas un ūdens ieguves, kūdras ieguves, eitrofikācijas, naftas produktu piesārņojuma, dambju būves, infrastruktūras izbūves palienēs un upju pārrakšanas rezultātā. Sugu apdraud arī zemes apsaimniekošanas pārmaiņas, piemēram, niedru pļaušana un dedzināšana ligzdošanas laikā, slapjo pļavu pārganīšana vai nepietiekama noganīšana un pļaušana, un pamešana vai ekstensīvi apsaimniekotu zivju dīķu intensīvāka apsaimniekošana. Dzīvotņu degradāciju ir izraisījusi arī svešzemju sugu introdukcija. Piemēram, baltā amūra Ctenopharyngodon idella apzināta vai neapzināta ielaišana ezeros ir mazinājusi makrofītu un ar tiem saistīto bezmugurkaulnieku biomasu. Daļā areāla sugu apdraud sausums klimata pārmaiņu rezultātā. Zvejnieku un makšķernieku laivu radītais traucējums var izraisīt ligzdošanas vietu pamešanu. Nopietns drauds ir arī medības. Sugu apdraud saindēšanās ar svinu, niedrāju, purvu un mežu ugunsgrēki, sapīšanās un noslīkšana zvejnieku tīklos un hibridizācija ar citām vietējām sugām (piemēram, cekulpīli un brūnkakli) (BirdLife International 2021).
Aizsardzība. Saskaņā ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” baltacis ir izveidošanas mērķsuga dabas parkā “Engures ezers”. Sugai Latvijā nav noteikta neviena putniem nozīmīgā vieta (Račinskis 2004). Sugas aizsardzības juridiskais statuss Latvijā ir jāsaglabā. Lai aizsargātu sugu, ir jāmazina barības vielu noplūde no lauksaimniecības zemēm, jānodrošina ezeru piekrastes zālāju noganīšana vai pļaušana, jāveicina zivju dīķu ekstensīva apsaimniekošana, jāierobežo Amerikas ūdeles Neogale vison un jenotsuņa Nyctereutes procyonoides izplatība un jāizbeidz svina skrošu izmantošana ūdensputnu medībās.
Novērtētāji: Viesturs Ķerus, Andris Avotiņš, Antra Stīpniece, Ainārs Auniņš.
Summary. Ferruginous Duck – Aythya nyroca. In Latvia, breeding was only confirmed in Lake Engure in 1972, 1973 and 1992. During the examined period, there were no observations allowing the calculation of AOO and EOO of the breeding population. It does not currently breed in Latvia. The last confirmed breeding was recorded in 1992, and the last recorded observation – in 2014. Their breeding habitat is heavily overgrown water bodies and fishponds, as well as sea coast during the migration. The species is threatened by the degradation and destruction of overgrown shallow ponds and other wetland habitats by drainage and water withdrawal, peat extraction, eutrophication, pollution with oil products, dam building, infrastructure construction in floodplains, and riverbed excavation works. The introduction of alien species has also contributed to the degradation of the habitat. The species is threatened by drought due to climate change in some parts of its distribution range. Disturbances caused by fishermen and fishing boats can result in the abandonment of the breeding sites. Hunting also poses a serious threat. The species is threatened by lead poisoning, reedbed, mire and forest fires, entanglement and drowning in fishing nets, and hybridisation with other native species (for instance, A. fuligula and A. ferina). The legal status of protected species needs to be maintained in Latvia. The conservation of the species requires reducing the nutrient runoff from agricultural land, grazing or mowing of lakeshore grasslands, promoting the extensive management of fishponds, limiting the spread of Neogale vison and Nyctereutes procyonoides and ensuring the effective control of the ban on lead ammunition in wetlands.
Literatūras saraksts
