Foto: Igors Deņisovs – melnpieres čakste.

Citi biežāk lietotie nosaukumi: –.
Dzimta: čakstu Laniidae.
Kategorija un kritēriji Latvijā: RE, 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: LC 2016, LC 2020.
Statuss tuvējās valstīs: –.
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Biotopi: –.
    Draudi: –.
    Aizsardzības pasākumi: –.
Konvenciju pielikumi: Bernes II, Bonnas II.
Putnu direktīvas pielikums: I.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS.
LSG iepriekšējie izdevumi: 0. kat. (2000).

Morfoloģija un bioloģija. Mazliet lielāka un druknāka nekā brūnā čakste. Pieaugušam putnam mugurpuse un galvas virsa zilganpelēka, piere, acs apvidus un seja – melna. Spārni melni ar raksturīgu baltu laukumu, aste melna ar baltām malām. Rīkle un vaigi balti. Krūtis un vēderpuse tēviņam viegli sārta. Bieži medī no novērošanas posteņa. Pārtiek galvenokārt no lieliem kukaiņiem, bet ēd arī citus sīkus dzīvniekus. Ligzdu būvē dažādu koku un krūmu zaru žāklēs. Dējumā 4–7 olas, gadā viens perējums. Gājputns, ziemo Āfrikā (LOB 1998). Agrāk Latvijā bijusi sastopama biežāk, bet šobrīd tikai reta ieceļotāja (Celmiņš 2022).

Izplatība. Ligzdošanas areāls sniedzas no Dienvideiropas līdz Altaja kalniem (ziemeļos – līdz Baltkrievijai) (BirdLife International 2021). Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatības areāls Eiropā ir mazinājies, it īpaši areāla R daļā, bet arī atkāpjoties uz dienvidiem (Keller et al. 2020).

Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Pasaules populācija sarūk (BirdLife International 2021). Arī Eiropas populācija sarūk. Krievijā un Lietuvā populācija sarūk. Baltkrievijā populācija stabila (BirdLife International 2021). Vēl 20. gs. sākumā melnpieres čakste tika uzskatīta par parastu ligzdotāju toreizējās Kurzemes guberņas teritorijā (Виксне 1983), taču pēc Otrā pasaules kara reģistrēti tikai seši novērojumi un ligzdošana nav pierādīta (Celmiņš 2022; Ķerus u. c. 2021).

Biotopi un ekoloģija. Suga apdzīvo lauku ainavu ar atsevišķiem kokiem, koku grupām vai krūmiem (LOB 1998). Paaudzes ilgums: 2,9 gadi (BirdLife International 2021).

Izmantošana un tirdzniecība. ‒

Apdraudējums. Sugas kā ligzdotājas izzušanas cēloņi nav zināmi.

Aizsardzība. Sugas aizsardzības juridiskais statuss Latvijā ir jāsaglabā.

Novērtētāji: Viesturs Ķerus, Andris Avotiņš.

Summary. Lesser Grey Shrike − Lanius minor. At the beginning of the 20th century, the L. minor was considered a common breeder in the territory of the Kurzeme province of the time, while after the Second World War, only six observations were recorded, and no breeding has been confirmed. The species inhabits the countryside in individual trees, groups of trees or shrubs. The reasons for the extinction of the species as a breeder in Latvia are unknown. The legal status of protected species needs to be maintained in Latvia.

Literatūras saraksts

• BirdLife International 2021. Lanius minor (Europe assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T22705038A166333515. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-3.RLTS.T22705038A166333515.en. [skatīts 20.01.2023.]

• Celmiņš, A. 2022. Melnpieres čakste Lanius minor. Latvijas putni 2000–2022. Interneta publikācija: http://www.putni.lv/lanmin.htm. [skatīts 23.03.2022.]

• Keller, V., Herrando, S., Vořišek, P., Franch, M., Kipson, M., Milanesi, P., Marti, D., Anton, M., Klvaňova, A., Kalyakin, M.V., Bauer, H.-B., Foppen, R.P.B. 2020. European Breeding Bird Atlas 2: Distribution, Abundance and Change. Barcelona: European Bird Census Council & Lynx Edicions, 967.

• Ķerus, V., Dekants, A., Auniņš, A., Mārdega, I. 2021. Latvijas ligzdojošo putnu atlanti 1980–2017. Rīga: Latvijas Ornitoloģijas biedrība, 511.

• LOB 1998. Latvijas lauku putni. Rīga, 208.

• Виксне, Я. (ред.). 1983. Птицы Латвии. Территориальное размещение и численность. Рига: Зинатне, 224.