Morfoloģija un bioloģija. Pelēkās bekupiepes augļķermeņi ir ar kātiņu un cepurīti, tās platums 5–13 (–17) cm. Virspuse gluda, gaišpelēka līdz pelēkbrūna vecākiem augļķermeņiem, var būt ar radiālām svītriņām. Augļķermeņi sīksti. Kāts drukns, 2–6 cm garš, 1–2 cm diametrā. Stobriņu slānis nav atdalāms no cepurītes, poru virsma pelēcīga. Poras apaļas līdz nedaudz stūrainas, 3–4 uz 1 mm, kļūstot vecākai – vairāk radiāli iegarenas un 2–3 uz 1 mm. Sporas bezkrāsainas, 5–6 x 4–5 µm. Līdzīga suga ir melnbaltā bekupiepe Boletopsis leucomelaena, kas aug egļu mežos, taču tai ir tumša, gandrīz melna cepurītes virspuse (Ryvarden, Melo 2014). Augļķermeņi viengadīgi, parasti veidojas septembrī un oktobrī. Sugai ir izteikts cikliskums augšanā – dažos gados tās augļķermeņi rodas lielā skaitā, citos – tikai daži eksemplāri.
Izplatība. Sastopama ziemeļu puslodē – Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Eiropā – parastās priedes izplatības areālā, visbiežāk boreālajā zonā (GBIF 2025). Latvijā sastopama reti. Pirmo reizi konstatēta 1988. gadā jūras piekrastes mežos Vidzemē, Carnikavas apkārtnē. Mūsdienās zināmas aptuveni 20 atradnes. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 9873 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 84 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav pietiekamu datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām. Pieaugušo indivīdu skaits ir aptuveni 140.
Biotopi un ekoloģija. Veido mikorizu ar priedi, vienā vietā var augt vairākus gadus un pat gadu desmitus (Dahlberg, Mueller 2011). Var pārdzīvot mežu ugunsgrēku, ja koks, ar ko tā veido mikorizu, izdzīvo. Aug sausos priežu mežos smilšainais augsnēs. Latvijā galvenokārt sastopama piejūras mežos, retāk – iekšzemē.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu galvenokārt apdraud biotopu pārveidošana – vecu priežu mežu izciršana. Pēc kailcirtēm suga atjaunojas ļoti reti vai nemaz, tādēļ šādas darbības strauji mazina sugai piemērotu biotopu platības. To negatīvi ietekmē arī priežu mežu eitrofikācija. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir ļoti maza, sadrumstalota reģionālā populācija, un prognozēta nepārtraukta tās mazināšanās.
Aizsardzība. Nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Tā jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Sastopama ĪADT – dabas liegumā “Buļļu kāpas,” dabas parkā “Piejūra” un citās. Sugas saglabāšanu veicina arī tās atradņu atrašanās krasta kāpu aizsargjoslā. Sugas aizsardzībai jāsaglabā veci priežu meži smilšainās augsnēs. Jāveic pētījumi par sugas sastopamību, ekoloģiju un apdraudošajiem faktoriem.
Autori: Diāna Meiere*, Inita Dāniele.
Summary. Grey falsebolete – Boletopsis grisea. Distributed in the Northern Hemisphere of Eurasia, and North America. In Europe, it occurs in the boreal zone, following the range of the Scots pine. It is rare in Latvia, with about 20 known localities. The EOO is 9,873 km2, and the AOO – 84 km2. There are insufficient data on the regional population size and changes. The number of mature individuals is approximately 140. It is mycorrhizal with Scots pine and can grow in the same place for several years or even decades. If the tree with which it forms a mycorrhiza survives, it can survive forest fires. It grows in dry pine forests on sandy soils. In Latvia, it is most common in the coastal forests, and less common inland. The species is most negatively affected by habitat modification – logging in old pine forests. The species rarely, if ever, recovers after clear-cutting and the area of suitable habitat is decreasing. It is assessed as Endangered (EN) due to its very small, fragmented regional population and expected further decline. The species is not included in the EU or Latvian lists of protected species. It is proposed to be included on the list of protected species in Latvia. It is found in protected nature areas, e.g. in the “Buļļu kāpas” Nature Reserve, the “Piejūra” Nature Park and others. Old pine forests on sandy soils should be preserved to protect the species. Research is needed on the distribution, ecology and threats to the species.
Literatūras saraksts
