Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Suga pieder Subsecunda (Lindb.) A. J. Shaw apakšģintij (Hodgetts et al. 2020). Velēnas irdenas, augstas, zaļas, pelēkzaļas vai brūnganas, ūdenī bieži tumšas. Stumbrs ar krasi atdalītu hialodermu no vienas šūnu kārtas. Skleroderma bāla, zaļa vai brūna. Zari mieturos pa 4–5, divi no tiem atstāvoši. Stumbra lapas sīkas, līdz 1 mm garas un 0,6–0,8 mm platas, retāk līdz 2,5 mm garas un 1,5 mm platas, trīsstūraini mēlveidīgas, galā nedaudz zobainas, augšdaļā ar ieliektām malām, sānos ar vienmērīgi šauru apmali, hialīnšūnas ar šķērssienām un balsta šķiedrām. Zaru lapas bieži nesimetriskas, 1–3 mm garas un līdz 1 mm platas, olveidīgi lancetiskas, ieliektas. Hialīnšūnas abās lapas virsmās ar līdzīgu poru izvietojumu – vietām poras caurumotas vai ar iežmaugām, izvietotas gar komisūrām, vietām gredzenporas. Hlorofilšūnas griezumā taisnstūrainas, muciņveidīgas vai trapecveida. Sporangiji brūnpelēki, sporas dzeltenas (Савич-Любицкая 1952; Galeniece, Tabaka 1962; Савич-Зеров 1964; Flatberg 2002; Jukonienė 2003; Игнатов, Игнатова 2003; Laine et al. 2009; Hölzer 2010; Vellak et al. 2013).
Izplatība. Cirkumpolāra suga, izplatīta Holarktikas subokeāniskajos un boreālajos reģionos; mērenā klimata joslā sastopama retāk (Laine et al. 2009). Bieži sastopama Rietumeiropā, vietām arī Britu salās un Fenoskandijā, bet retāk – Eiropas A un DA daļā. Sastopama arī Krievijā, Kaukāzā, Tālajos Austrumos un Ziemeļamerikā (Shaw et al. 2012; Baisheva, Ignatov 2019). Latvijā tai zināmas desmit atradnes, galvenokārt Kurzemē un Vidzemē. Pirmo reizi konstatēta 1908. gadā Rīgas jūrmalā pie Asariem (J. Mikutovičs), vēlāk atrasta Sakas mežniecībā Liepājas rajonā (A. Āboliņa, 1959) (Aболинь 1968). Mūsdienās zināma astoņās vietās: Slīteres Nacionālajā parkā un dabas liegumā “Sakas grīņi” (I. Rērihas herbārijs, 2006, 2009, 2010), Sudas-Zviedru purvā pie Augšlīgatnes (A. Āboliņas herbārijs, 1976), Teiču purvā Lisiņas ezera apkārtnē (B. Bambes herbārijs 1996), Kurzemē Ziemupes grīņos un Vidzemē Rampas purvā un Lielā Uikas ezera apkārtnē (A. Opmaņa herbārijs 2015, 2017). Sastopamības apgabals (EOO) ir 23 125 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 28 km2. Sugas izplatības novērtēšanu var ietekmēt taksonomijas problēmas (Shaw et al. 2012). To iespējams sajaukt ar citām sugām no Subsecunda apakšģints.
Populācija. Seģionālā populācija Eiropā ir stabila (Baisheva, Ignatov 2019). Bagātīgas apakšpopulācijas atrodamas Lielbritānijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Citās izplatības vietās populācijas pārsvarā ir nelielas un izolētas. Igaunijā konstatēta sugas mazināšanās, jo tās apakšpopulācijas vairs nav atrastas trijās monitoringa vietās. Latvijā reģionālās populācijas pētījumi nav veikti, tomēr tā raksturojama kā neliela, jo suga ir reta.
Biotopi un ekoloģija. Aug slapjos mezotrofos un eitrofos atklātos purvos, purvainos mežos, pārplūstošās vietās, kā arī sastopama peldošā formā ezeru, grāvju un dīķu krastos. Fenoskandijā aug nabadzīgos zāļu purvos un purvu ezeriņos, veido paklājus ezeru aizaugšanas joslās un reizēm sastopama arī iegrimusi (Laine et al. 2009; Vellak et al. 2013; Baisheva, Ignatov 2019). Vācijā konstatēta nelielās ūdenskrātuvēs, slapjās pļavās, vecās ceļa dangās (Hölzer 2010). Latvijā suga raksturota kā oligomezotrofs higrohidrofīts. Vēsturiskā atradne atrodas viršu grīnī (Aболинь 1968). Mūsdienās suga ievākta arī grīnī un purvājā, pārejas purvā kangaru-vigu kompleksā, sūnu purvos (I. Rērihas herbārijs, A. Āboliņas, B. Bambes, A. Opmaņa sūnu kolekcijas).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais apdraudējums ir purvu nosusināšana un izmantošana kūdras ieguvei. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tai ir neliela AOO un prognozēta tās mazināšanās, kā arī piemērotu biotopu platības lieluma un kvalitātes un pieaugušu indivīdu skaita sarukums.
Aizsardzība. Suga jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, jo pašlaik tā nav aizsargājama. Tā atrasta vairākās ĪADT: Teiču dabas rezervātā, dabas liegumos “Sakas grīņi”, “Ziemupe”, Slīteres un Gaujas Nacionālajos parkos, aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”. Jāaizsargā sugas atradnes un jāveic pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un dinamiku, monitorings.
Autori: Baiba Bambe*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Lesser cow-horn bog-moss – Sphagnum inundatum. The moss species is common in Western Europe, locally also in the British Isles and Fennoscandia, but less common in Eastern and south-east Europe. It was first found in Latvia by J. Mikutowicz in 1908. There are ten known localities in Latvia, mainly in Kurzeme and Vidzeme. Today, it is known to be present in eight locations. EOO is 23,125 km2, and AOO is 28 km2. No regional population studies have been carried out in Latvia, but it is characterised as small because the species is rare. In Latvia, it grows in coastal fens and swamp forests, transition mires in wet inter-dune hollows, and raised bogs. Drainage and peat extraction threaten the species. It is assessed as Endangered (EN) due to its small EOO and predicted declines in the area and quality of suitable habitat, and in the number of mature individuals. The species should be included on the list of protected species of Latvia. The species has been found in several protected nature territories – the Teiči Strict Nature Reserve, the “Sakas grīņi”, and “Ziemupe” Nature Reserves and the Slītere and Gauja National Parks, and the “Ādaži” Protected Landscape Area. Protection of the localities of the species, studies on the population size, distribution and dynamics, and monitoring should be carried out.
Literatūras saraksts
