Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Pleirokarpa, vidēja lieluma vai robusta divmāju suga. Velēnas tīras vai jauktas, zeltaini sarkanīgi brūnas līdz melnīgsnējas, izteikti spīdīgas, ar bronzas vai sarkanīgu vara atspīdumu. Stumbrs 7–20 cm garš, robusts, apaļš, bez hialodermas un centrālās stumbra dzīslas, stāvs vai augšupkāpjošs, bieži iegremdēts ūdenī, vienkāršs vai mazzarains, ar īsiem zariem. Dzinuma gals sirpjveidīgi saliekts. Aplapojums blīvs. Lapas mīkstas, sirpjveidīgi saliektas un vērstas uz vienu pusi, ieliektas vai stipri ieliektas, 2,5–3,2 mm garas un 0,8–1,2 mm platas. Lapām nedaudz sašaurināta pamatne, kas nav nolaidena. Lapas plati olveidīgas, ar diezgan platu galu, kas strauji sašaurinās īsā, uz sāniem saliektā galā, vai arī olveidīgi ovālas, pakāpeniski pārejošas garākā un platākā galā, ar izteiktām gareniskām ielocēm un veselu malu vai gandrīz plakanas. Lapas dzīsla salīdzinoši tieva un gara vai arī nedaudz resnāka un izzūd virs puses lapas garuma. Lapas plātnes šūnas garas, ļoti šauras, virzienā uz pamatni platākas, taisnstūrveida, lapas plātnes stūros austiņu nav. Setas brūngani dzeltenas, apakšdaļā oranžas, pamatnē sarkanīgas. Sporangiji gaišbrūni, saliekti, ar augstu ventrālo daļu. Sporas gaišdzeltenas, smalki papillozas, nogatavojas vasarā. Sporofīts novērojams ļoti reti (Абрамова и др. 1961; Hedenäs 1993; Hedenäs et al. 2014).
Izplatība. Kontinentāla suga, sastopama subarktiskā klimata joslā – Eirāzijas un Ziemeļamerikas Z daļā. Eiropā konstatēta līdz 250 m v.j.l. Senāk bija arī Dienvidvācijā (Baisheva et al. 2019). Ziemeļeiropā sastopama dažviet Zviedrijā (11 atradnes), biežāk – Somijā (20–30 atradnes). Lietuvā suga nav atrasta, bet varētu būt iespējama valsts ZA daļā, jo šajā apvidū vairākās vietās ir sastopama otrpus robežai Latvijā. Igaunijā zināma viena sena atradne pie Pērnavas. Latvijā šobrīd zināmas 14–15 atradnes valsts DR, A un ZR daļā. Latvijā sugu pirmo reizi atklāja A. Āboliņa 1959. gadā Strūžānos zāļu purva malā meliorācijas grāvī (Āboliņa 1968). Vēlāk atklāta Klaucānu ezerā (A. Āboliņa, 1961). Nākamie atradumi bijuši 20. gs. 90. gados Augšzemes augstienē un Aumeisteru ezerainē (U. Suško). Pēdējā desmitgadē suga atklāta vairākos purvainos ezeru krastos un pārejas purvos Latgalē un Vidzemē pierobežā, kā arī Straupes pagastā (A. Opmanis 2012–2019, U. Suško, 2014–2022, J. Šrams 2022). Latvijā sugai veic atradņu monitoringu (Rustanoviča u. c. 2021). Atradne Strūžānu purvā, visticamāk, ir izzudusi kūdras ieguves dēļ, bet Klaucānu ezerā tā iznīkusi krasta veģetācijas tīrīšanas rezultātā. Nākotnē sugu varētu atrast vēl kādās vietās Latvijas A un Z daļas mazos aizaugošos un slīkšņainos diseitrofos ezeriņos, arī slapju pārejas purvu ieplakās. Jāpiezīmē, ka ezeros gar nokrastes slīkšņām sugu iespējams konstatēt, tikai braucot ezerā ar laivu. Sastopamības apgabals (EOO) ir 22 465 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 60 km2.
Populācija. Eiropā sugai ir maza, sadrumstalota reģionālā populācija, kas sarūk. To veicina sugas zemās izplatīšanās spējas (Baisheva et al. 2019). Arī Latvijā reģionālā populācija ir maza. Šobrīd konstatētā sugas klātā platība saskaņā ar atradņu monitoringa datiem ir 233 m2, bet maksimālā – 247 m2 (Rustanoviča u. c. 2021). Vairums apakšpopulāciju ir stabilas, bet Taurīšu ezerā sarūkoša.
Biotopi un ekoloģija. Latvijā sugai ir šaura ekoloģiskā niša, tā aug galvenokārt mazos, aizaugošos un slīkšņainos ezeros ūdenī gar to nokrastu slīkšņām vai arī to slīkšņās esošo zāļu un pārejas purvu ieplakās, retāk atsevišķu slapju pārejas purvu ieplakās (Rustanoviča u. c. 2021). Pavadošās sugas ir lielā dumbrene Calliergon giganteum, Ričardsona dumbrene C. richardsonii, parastā smailzarīte Calliergonella cuspidata, tievdzīslas sirpjlape Drepanocladus sordidus, hipnu avotsūna Fontinalis hypnoides, dumbra skrajlape Plagiomnium ellipticum, tundras sirpjsūna Sarmentypnum tundrae (A. Āboliņas, A. Opmaņa, U. Suško novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu apdraud ezeru piesārņošana ar papildu biogēnajiem elementiem, ezeru aizaugšana, pastiprināta ekspansīvo ūdensaugu sugu konkurence, ūdens kvalitātes pasliktināšanās, bebru darbība, kā arī dabiski ezeru eitrofikācijas procesi, dabiska sukcesija un bebru darbības izraisīta zāļu un pārejas purvu appludināšana un purvaino biotopu aizaugšana ar niedrēm, atpūtas infrastruktūras veidošana ezeru krastmalu pārejas un zāļu purvos, purvu nosusināšana un kūdras ieguve. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela AOO un prognozēta nepārtraukta AOO un biotopa kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Nepieciešamību veidot mikroliegumus iespējams pārskatīt. 12 atradnes atrodas ĪADT: dabas liegumos “Bednes purvs”, “Lapiņu ezers”, “Taurīšu ezers”, “Motrines ezers”, aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme”. Tikai četras atradnes (Kūrlais un Vjazgines ezers, Kaņciers un Lozdu purvs) atrodas ārpus ĪADT. Sugas aizsardzības nolūkā ir jāveido jaunas ĪADT Vjazgines ezerā un tā krastos esošajā zāļu un pārejas purvā un Sauleskalna ezerzemē, iekļaujot tajā Kūrlo ezeriņu un Lozdu purvu. Jāpaplašina dabas lieguma “Grebļukalns” teritorija, iekļaujot tajā Kaņcieri un tā krastā esošo pārejas purvu. Papildus tam ir jāizstrādā arī sugas aizsardzības un biotopu apsaimniekošanas plāns.
Autors: Uvis Suško.
Summary. Lapland hook-moss – Hamatocaulis lapponicus. The moss is found in Subarctic climates in northern Eurasia and North America, in Europe up to 250 m a.s.l. It was first found in Latvia by A. Āboliņa in 1959. In Latvia, the species is currently known to be present in 14–15 localities in the south-east, east and north of the country. In the past decade, the species has been discovered along the shores of several swampy lakes and in transition mires in Latgale and Vidzeme border area in Straupe parish. EOO is 22,465 km2, and AOO is 60 km2. The regional population of the species in Latvia is small. In Latvia, the species occupies a narrow ecological niche and primarily grows in small, overgrown, and waterlogged lakes – either in the water along their swampy shores or in depressions within the quaking bog vegetation and transition mires. It is less commonly found in isolated wet depressions of transition mires. In Latvia, the species is threatened by pollution of lakes, overgrowing of lakes, inundation of habitats by beavers, drainage of wetlands and peat extraction, etc. In Latvia, it is assessed as Vulnerable (VU) due to its small AOO and a projected continuous decline in both the AOO and habitat quality. A species of EU importance and protected in Latvia; micro-reserves can be established to conserve its habitats. The legal status of the species in Latvia could be reviewed. 12 localities of the species are in protected nature territories, such as the “Bednes purvs” and “Lapiņu ezers” Nature Reserves. To better protect the species, new protected areas should be created in Lake Vjazgine and its shores and in the Sauleskalns Lakeland area, including Lake Kūrlais and Lozdu Bog, and the territory of the “Grebļukalns” Nature Reserve should be extended to include Lake Kaņcieris and the transition mire on its shore. In addition, a species conservation and habitat management plan should be developed.
Literatūras saraksts
