Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Augi tumšzaļās, irdenās velēnās, ar kokveida augšanas formu. Galvenais stumbrs gandrīz melns, 10–20 cm garš, stolonveida, ložņājošs, klāts ar rizoīdiem un līdz 2 mm garām, plati trīsstūrveida, plēkšņveida lapām, kas divkārt platākas par garumu. Sekundārie stumbri tumšbrūni, stāvi, vairāk vai mazāk vērsti uz vienu pusi, neregulāri zaroti, 3–8 cm gari, apakšdaļā ar mazām, gaišām trīsstūrainām plēkšņveida lapām, galā blīvs zaru pušķis. Stumbra lapas olveidīgas, galā smailas, malā ar lieliem zobiņiem. Lapas dzīsla spēcīga, beidzas pirms lapas gala, ventrālajā pusē zobaina. Zara lapas mazākas nekā stumbra lapas. Setas īsas, 1,0–1,5 cm, galā noliektas, sporangiji iesarkani, 1 mm gari, šauri eliptiski, horizontāli vai noliekti, operkulums ar garu galu (Dixon 1924; Игнатов, Игнатова 2004; Smith 2004; Liepiņa 2017). Latvijā konstatētas vēl divas krūmītes ģints sugas – zemzobu krūmīte T. subserratum (Ellis et al. 2017) un nekeru krūmīte T. neckeroides (Āboliņa et al. 2011). Visas trīs sugas droši atšķiramas tikai pēc mikroskopiskajām pazīmēm – T. alopecurum zaru lapas ir salīdzinoši mazāk izliektas, tām ir diferencētas lapas plātnes šūnas (lapas malā tās ir garākas nekā vidusdaļā). Pārējām sugām zaru lapas vairāk izliektas, bet savstarpēji droši tās atšķiramas tikai pēc lapas šūnu formas (Ignatova, Ignatov 2011).
Izplatība. Eiropā suga ir plaši izplatīta, tās nav tikai galējos ziemeļos, Lietuvā, lielākajā daļā Krievijas Eiropas daļas, Moldovā un dažās mazākās Vidusjūras reģiona teritorijās. Sastopama arī Ziemeļāfrikā, Āzijā, piemēram, Turcijā, Rietumāzijas daļā no Gruzijas līdz Azerbaidžānai un Irānai, kā arī citur (Blockeel et al. 2014). Latvijā suga ir ļoti reta, konstatētas piecas atradnes. Pirmo reizi novērota 1892. gadā Šlīteres Zilajos kalnos (A. Brutāns), šajā vietā atrasta arī vēlāk (N. Malta, 1920, K. R. Kupfers, 1921, A. Āboliņa, 1953, 1955). Mūsdienās konstatēta tikai Kurzemē – Ruņupes ielejā Priekules pagastā (U. Suško, 2014) un Zārdvalka gravā Dundagas pagastā (A. Opmanis, 2015), un divās vietās Vidzemē – Gaujas senlejā un Kazu gravā (A. Opmanis, 2017, 2020). Sastopamības apgabals (EOO) ir 11 960 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 16 km2.
Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācija ir ļoti liela un stabila (Schröck 2019). Latvijā reģionālā populācija ļoti neliela. Sugai bagātīga apakšpopulācija konstatēta tikai Ruņupes atradnē, bet pārējās atradnēs – viens vai daži kvadrātmetri. Sarežģītās noteikšanas dēļ dati par sugas izplatību nav pilnīgi, jo nav iespējams sugas piederību pārbaudīt pēc fotoattēla vai dabā droši noteikt, izmantojot rokas lupu; līdz ar to vairākas iespējamās atradnes ir noteiktas tikai līdz ģintij.
Biotopi un ekoloģija. Suga aug uz akmeņiem, strautu krastos, atsevišķos gadījumos arī zemsedzē platlapju mežā (Atherton et al. 2010). Sugas dzīvotnēm raksturīgs augsts gaisa mitrums; tā var būt relatīvi noturīga pret izžūšanu, taču tādā gadījumā neveido sporofītu (Glime 2022). Latvijā suga sastopama uz akmeņaina substrāta – granīta akmeņiem, grants konglomerāta, smilšakmens atsegumiem. Atradnes visos gadījumos ir mežos, augtenes novietojums – mitrā vietā; akmeņi atrodas pie strautiem vai arī smilšakmens atsegums ir noēnotā vietā ar augstu gaisa mitrumu. Latvijā pavadošās sugas ir platlapu knābīte Eurhynchium angustirete un osmundu spārnene Fissidens osmundoides (A. Opmaņa novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā suga nav apdraudēta (Schröck 2019). Latvijā sugai ir tikai dažas atradnes specifiskos biotopos, līdz ar to pastāv iespēja, ka nejaušu faktoru ietekmē var iet bojā ievērojama daļa apakšpopulācijas. Taču, tā kā lielākā daļa sugas atradņu atrodas ĪADT un to tiešā tuvumā nenotiek rekreācijas vai cita veida cilvēku aktivitātes, šobrīd sugai konkrētu draudu Latvijā nav. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela sadrumstalota populācija, prognozēta nepārtraukta tās mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Lai aizsargātu tās dzīvotnes, jāparedz iespēja veidot arī mikroliegumus. No četrām sugas mūsdienu atradnēm trīs (75%) atrodas ĪADT: dabas liegumā “Ruņupes ieleja”, Slīteres un Gaujas Nacionālajos parkos. Jāaizsargā sugas atradnes, jāveic pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.
Autori: Anete Pošiva-Bunkovska*, Līga Strazdiņa, Ansis Opmanis.
Summary. Fox-tail feather-moss – Thamnobryum alopecurum. The moss species is widespread in Europe, being absent only in the extreme north, Lithuania, most of European Russia, Moldova and some smaller areas of the Mediterranean. It was first found in Latvia by A. Bruttan in 1892. The species is very rare in Latvia; four localities have been found: in Kurzeme – Priekule parish, Dundaga parish and two places in Vidzeme in the Gauja Valley. EOO is 11,960 km2, and AOO is 16 km2. The regional population of the species in Latvia is very small. A rich subpopulation was found only in the Ruņupe locality, while in the other localities it covers only one or a few square metres. The species grows on rocky substrates – granite stones, gravel conglomerate, sandstone outcrops in wet forests and near streams. In Latvia, the species has only a few localities in specific habitats, so it is possible that a significant proportion of the subpopulation may be lost due to random factors. However, as most of the species’ localities are in protected nature territories and no recreational or other human activities take place in their immediate vicinity, there are currently no specific threats to the species in Latvia. It is assessed as Vulnerable (VU) due to its small and fragmented population and a predicted continued population decline. A protected species in Latvia. To protect its habitats, the possibility to create micro-reserves should also be considered. Three (75%) of the four localities of the species are in protected nature territories – the “Ruņupes ieleja” Nature Reserve and the Slītere and Gauja National Parks. Protection of the localities of the species and studies on the population size, distribution and dynamics should be carried out.
Literatūras saraksts
