Atgriezties
Gandrīz apdraudēta (NT)

Mīkstā suņzobe

Cynodontium tenellum (Schimp.) Limpr.

 
Gandrīz apdraudēta (NT)

Mīkstā suņzobe

Cynodontium tenellum (Schimp.) Limpr.

Foto: Jouko Rikkinen, CC BY-NC 4.0 – mīkstā suņzobe.
Citi biežāk lietotie nosaukumi: –.
Dzimta: svītraiņu Rhabdoweisiaceae.
Kategorija un kritēriji Latvijā: NT, 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, LC 2017.
Statuss tuvējās valstīs: Norvēģija (LC 2021), Zviedrija (LC 2020), Somija (LC 2019).
Biotopi: 1.14. Veci vai dabiski boreāli meži, 8.5. Karbonātisku pamatiežu atsegumi, 8.6. Netraucētas alas, 8.7. Smilšakmens atsegumi.
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Draudi: 5.3. Mežizstrāde un koksnes ieguve.
    Aizsardzības pasākumi: 1.1. Atradņu/teritoriju aizsardzība, 5.1. Tiesību akti.
Konvenciju pielikumi: –.
Biotopu direktīvas pielikumi: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS.
Latvijas retās sūnu sugas, 1994: 2. kat.

 

Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Samērā smalki, zaļi vai dzeltenzaļi augi, blīvās velēnās. Stumbrs 0,5–5 cm augsts. Lapas 1–3 mm garas, lancetveida, atstāvošas, bet sausas sačokurojas. Lapas gals pakāpeniski strups, mala ierotīta vairāk nekā līdz pusei plātnes garuma, reti zobaina. Dzīsla izbeidzas lapas galā vai pirms tā. Šūnas pie lapas pamatnes taisnstūrveida, augstāk kvadrātiskas. Setas iedzeltenas, 1 cm garas, sporangiji 1,3–1,6 mm, taisni, ovāli, simetriski. Atšķirībā no kārpainās suņzobes Cynodontium strumiferum mīkstajai suņzobei pie sporangija pamatnes nav strumas (Игнатов, Игнатова 2003; Smith 2004; Liepiņa 2017).

Izplatība. Cirkumboreāla suga. Plaši izplatīta Eiropā – Svalbārā, Fenoskandijā, blakus esošajos Krievijas apgabalos, Eiropas centrālās un DA daļas kalnu reģionos, Urālos un Timanas kalnu grēdā. Ārpus Eiropas arī Āzijā (Vidusāzijā, Krievijas Tālajos Austrumos u. c.), Ziemeļamerikā, tostarp Grenlandē (Ignatov et al. 2006; Blockeel et al. 2014; Hodgetts 2015). Latvijā ļoti reta suga, konstatēta tikai Vidzemē. Pirmās atradnes zināmas kopš 1922. gada (N. Malta). Gan senāk, gan mūsdienās galvenokārt sastopama Gaujas un tās pieteku (Vaives, Lojas, Vildogas) baseinā Siguldas – Līgatnes – Cēsu apkārtnē. Viena atradne konstatēta Salacas krastā (A. Āboliņa, 1959). Mūsdienu atradnēm sastopamības apgabals (EOO) ir 122 km2 (senākajām – 1396 km2), un apdzīvotā platība (AOO) ir 24 km2 (senākajām – 28 km2).

Populācija. Eiropā sugas reģionālā populācija ir stabila (Baisheva, Ignatov 2019). Latvijā tā nav pētīta. Senāko un mūsdienu atradņu izvietojums liecina, ka suga 100 gados koncentrējas Gaujas un tās pieteku baseinā un tālāk neizplatās. Iespējams, viena atradne Salacas ielejā ir izzudusi, tādēļ kopējais apakšpopulāciju skaits ir mazinājies, tomēr Latvijā galvenā sugas apakšpopulācija ir stabila.

Biotopi un ekoloģija. Visbiežāk sastopama dažādu veidu mežos, uz smalkgraudainas augsnes klintīs un uz dažādu iežu virsmām, tostarp kaļķakmens, granīta un smilšakmens. Sastopama arī sekundāros biotopos, piemēram, vecos karjeros, pie dzelzceļa sliedēm un ceļmalās (Grims 1999; Goldberg 2002; Игнатов, Игнатова 2003; Drugova 2005; Blockeel 2007; Meinunger, Schröder 2007; NISM 2017). Latvijā atrasta uz mitriem smilšakmeņiem un alās (Sietiņiezis, Kraukļu ala, Ramātu klints), noēnotās, atklātās vietās. Aug kopā ar sprogaino bartrāmiju Bartramia pomiformis, bezapmales somenīti Calypogeia integristipula, samtīšu spārneni Fissidens bryoides, ložņu zvīņlapi Lepidozia reptans, uzpūsto smaillapi Lophozia ventricosa, viengada skrajlapīti Mnium hornum, zilējošo skrajlapīti M. stellare, spīdīgo poliju Pohlia cruda, mazo ķīļlapīti Sphenolobus minutus (Liepiņa 2017; A. Opmaņa, A. Āboliņas, J. Klušas novērojumi).

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Iespējamie sugas apdraudējumi pasaulē var būt mežizstrādes izraisītas biotopu mitruma apstākļu maiņas (Baisheva, Ignatov 2019). Vietām to apdraud atsegumu apaugšana. Latvijā reģionālā populācija ir stabila, tomēr, ņemot vērā novēroto AOO samazinājumu, novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT).

Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Konstatēta ĪADT – Gaujas Nacionālajā parkā. Jāaizsargā sugas atradnes, jāveic pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.

Autori: Līga Strazdiņa*, Ansis Opmanis.

Summary. Delicate dog-tooth – Cynodontium tenellum. A widespread moss in Europe. It was first found in Latvia by N. Malta in 1922. A very rare species in Latvia, found only in Vidzeme. Both in the past and today, it is mainly concentrated in the Gauja and its tributary river basins in the vicinity of Sigulda–Līgatne–Cēsis. Today, EOO is 122 km2 (for the oldest localities – 1,396 km2), and AOO is 24 km2 (for the oldest localities – 28 km2). The population has not been studied in Latvia. The main subpopulation of the species in Latvia is stable. It grows on wet sandstones and in caves, in both shaded and open areas. Potential threats to the species globally may be changes in habitat moisture conditions caused by logging. In places, the species is threatened by outcrop overgrowth. In Latvia, the regional population of the species is stable, but due to the decline in the AOO by the species, it is assessed as Near Threatened (NT). A protected species in Latvia, and it’s legal status must be maintained. The species has been found in the Gauja National Park. Protection of the localities of the species and studies on the population size, distribution and dynamics should be carried out.

Literatūras saraksts

  • Baisheva, E., Ignatov, M. 2019. Cynodontium tenellum (Europe assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T84835406A87758326. [skatīts 18.01.2023.].
  • Blockeel, T.L. 2007. Notes on some rare and newly recorded bryophytes from Crete, Greece. J. Bryol., 29: 197–198.
  • Blockeel, T.L., Bosanquet, S.D.S., Hill, M.O., Preston, C.D. (eds). 2014. Atlas of British & Irish Bryophytes. Newbury: Pisces Publications, 1250.
  • Drugova, T.P. 2005. Moss flora of the Kirovsk town (Murmansk Province, Northern European Russia). Arctoa, 14: 203–209.
  • Goldberg, I.L. 2002. The saxicolous moss flora of the Middle Urals. Arctoa, 11: 63–80.
  • Grims, F. 1999. Die Laubmoose Osterreichs. Wien: Verlag der Osterreichischen Akademie der Wissenschaften, 418.
  • Hodgetts, N.G. 2015. Checklist and Country Status of European Bryophytes – Towards a New Red List for Europe. Irish Wildlife Manuals, No. 84. Ireland: National Parks and Wildlife Service, Department of the Arts, Heritage and the Gaeltacht, 125.
  • Ignatov, M.S., Afonina, O.M., Ignatova, E.A. 2006. Check-list of mosses of East Europe and North Asia. Arctoa, 15: 1–130.
  • Liepiņa, L. 2017. Īpaši aizsargājamās un reti sastopamās sūnu sugas Latvijā. Latvijas vides aizsardzības fonds, Dabas aizsardzības pārvalde, Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centrs. LVAF projekts, Nr.1-08/171/2017, 154.
  • Meinunger, L., Schröder, W. 2007. Verbreitungsatlas der Moose Deutschlands. Band 1–3. Regensburg: Regensburgische Botanische Gesellschaft, 699.
  • NISM 2017. Online-Atlas der Schweizer Moose. Zürich. http://www.nism.uzh.ch/map/map_de.php. [skatīts 19.03.2017.].
  • Smith, A.J.E. 2004. The Moss Flora of Britain and Ireland. Cambridge: Cambridge University Press, 1012.
  • Игнатов, М.С., Игнатова, Е.А. 2003. Флора мхов среднейчасти Европейской России. Т. 1: Sphagnaceae – Hedwigiaceae. Москва: KMK, 608.
Projekta finansētāji un partneri