Morfoloģija un bioloģija. Aknu sūna. Nelieli, 0,5–1,2 mm plati, divmāju augi zaļās līdz sarkanbrūnās velēnās. Stumbrs ložņājošs vai pacils, 2–3 cm garš, vāji zarots, zari parasti veidojas zem gala pumpura. Lapu novietojums attiecībā pret stumbru šķērsenisks, ļoti regulārs. Lapas ar ķīļveida locījumu, gals līdz pusei šķelts divās smailās vai strupi noapaļotās gandrīz vienādās daivās. Šūnas taisnstūrainas, ar vienmērīga biezuma šūnapvalkiem bez trigoniem. Uz viena auga var būt vairāki perianti, kas ir cilindriski vai olveida, galā dziļi krokoti, zobaini. Vairķermeņi no vienas vai divām šūnām, brūngani vai spilgti sarkani, stūraini, veidojas tievāko zaru apakšējo lapu galos (Liepiņa 2017).
Izplatība. Eiropā suga plaši izplatīta Centrāl- un Rietumeiropas ziemeļos un kalnu augšējās joslās, kā arī Fenoskandijā. Sastopama līdz Svalbārai un Ziemeļu Ledus okeāna salām un rietumu virzienā līdz Islandei. Āzijā suga ir diezgan izplatīta visos Arktikas, Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu reģionos, konstatēta arī Japānā. Sastopama arī Ziemeļamerikā un Dienvidāfrikā (Konstantinova 2019; GBIF 2023). Latvijā samērā reta suga ar lielu atradņu koncentrāciju Gaujas senlejā. Pirmo reizi Latvijā sugu konstatēja G. Girgensons 1853. gadā un K. Lukass 1862. gadā Velnalā Krimuldā. Suga agrāk ir novērota Salacas ielejā (Liepiņa 2017) un uz Sietiņieža (N. Malta, 1920). Ārpus Gaujas Nacionālā parka teritorijas zināmas tikai septiņas atradnes – Ziemupes grīņos (A. Opmanis, 2015), Pāces purva apkārtnē Ventspils novadā (J. Kluša, 2020) un Kaļķupes ielejā Talsu novadā (I. Rēriha, 2006, 2009), Ziemeļvidzemē Salacas ielejā (A. Opmanis, 2011, D. Ozols, 2020), Ķeizaru purvā Valgas apkārtnē (I. Kukāre, 2018) un Virguļicas mežos Alūksnes novadā (A. Opmanis, 2009). Sastopamības apgabals (EOO) ir 18 949 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 168 km2.
Populācija. Eiropā kopējā sugas reģionālā populācija ir liela, un pašreizējās populācijas ir stabilas (Konstantinova 2019). Nav datu par Latvijas reģionālās populācijas lielumu un izmaiņām. Gaujas senlejā apakšpopulācijas vērtējamas kā stabilas, citur tās ir izolētas, bet nav datu par to dinamiku.
Biotopi un ekoloģija. Latvijā suga sastopama tikai uz smilšakmens atsegumiem, pārsvarā vietās, kur atsegumi atrodas pilnīgā vai daļējā noēnojumā. Atradnes citos biotopos vai uz cita substrāta konstatētas ārpus sugas galvenās koncentrācijas vietas – Gaujas Nacionālā parka – purvainā mežā uz sfagniem un slapjā virsājā uz reti izmantota ceļa, uz akmens jaunā dumbrājā. Pavadošās sugas ir kalnu divzobe Dicranum montanum, matlapu skropstīte Blepharostoma trichophyllum, ložņu zvīņlape Lepidozia reptans, uzpūstā smaillape Lophozia ventricosa, apaļlapes Odontoschisma spp., porenīšu greizkausīte Plagiochila porelloides, gaišā šķībvācelīte Plagiothecium laetum, garpumpuru polija Pohlia proligera (J. Klušas, I. Kukāres, A. Opmaņa novērojumi).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā sugai lielu apdraudējumu nav (Konstantinova 2019). Latvijā suga galvenokārt saistīta ar specifiskiem biotopiem – smilšakmens atsegumiem –, kuru aizsardzības stāvoklis valstī ir labs (DAP 2019), līdz ar to nav identificējami apdraudējumi vai tendences sugas AOO samazinājumam. Tomēr atradnes var apdraudēt dabiski un antropogēni faktori, kas ietekmē šos biotopus, – galvenokārt rekreācijas aktivitātes (piemēram, smilšakmeņu virsmas bojāšana) (Čakare 2017). Vietējā mērogā un īslaicīgi sugas dzīvotnes var mazināt arī dabiskie erozijas procesi – virsmas nobrukumi – un dabiskā sukcesija. Ņemot vērā pastāvošos draudus, novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT).
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Kopumā 93% atradņu ir ĪADT, vairums Gaujas Nacionālajā parkā, atsevišķas atradnes ir dabas liegumos “Ziemupe”, “Kaļķupes ieleja”, “Virguļicas meži”. Sugas aizsardzību nodrošina tās galvenā biotopa – smilšakmens atsegumu – aizsardzība, kas ir paredzēta gan ĪADT individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos, gan normatīvajos aktos attiecībā uz ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem; atsegumu aizsardzības nepieciešamība bieži tiek skaidrota arī tūristiem paredzētajos materiālos, piemēram, informācijas stendos.
Autori: Anete Pošiva-Bunkovska*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Comb notchwort – Sphenolobus minutus. In Europe, the liverwort species is widespread in northern and upper mountain areas of Central and Western Europe and in Fennoscandia. It was first found in Latvia by G. Girgensohn in 1853. A relatively rare species in Latvia with a high concentration of localities in the Gauja Valley. EOO is 18,949 km2, and AOO is 168 km2. There are no data on the size and changes of the regional population in Latvia. In the Gauja Valley, subpopulations are to be assessed as stable, elsewhere in Latvia they are isolated, but there are no data on dynamics. In Latvia, the species grows only on sandstone outcrops, mostly in places where the outcrops are completely or partially shaded. The species may be threatened by natural and anthropogenic factors affecting the habitat, mainly tourism and recreational activities (e.g. damage to the sandstone surface). Natural erosion processes – surface landslides – and natural succession can also reduce the species’ habitat locally and temporarily. In view of existing threats, it is assessed as Near Threatened (NT). A protected species in Latvia. The legal status of the species must be maintained. In total, 93% of the localities are in protected nature territories, most of them in the Gauja National Park, with some localities in the “Ziemupe”, “Kaļķupes ieleja” and “Virguļicas meži” Nature Reserves. The protection of the species is ensured by the protection of its main habitat, sandstone outcrops, which is provided for both in the individual rules for the protection and use of specially protected nature territories and in legislation on geological and geomorphological nature monuments; the need to protect outcrops is often communicated in tourist information, such as information boards.
Literatūras saraksts
