Morfoloģija un bioloģija. Sarkanspārnu smiltājsisenis ir samērā liels sisenis (tēviņiem ķermeņa garums 24–30 mm, mātītēm – 28–37 mm) ar pelēku līdz melnu ķermeņa krāsojumu. Mātītes parasti ir gaišākas un to krāsojums ir mainīgāks – nereti ar zaļganiem vai brūnganiem plankumiem. Galva noapaļota. Lēcējkājas parasti gaišākas nekā ķermenis, un ārpusē tās šķērso 2–3 tumšākas joslas. Lēcējkājas iekšpuse kontrastējoša – dzeltenīga ar izteikti tumšu celi. Latvijā sugu iespējams sajaukt ar parkšķi Psophus stridulus, jo abas sugas lidojumā rada raksturīgu troksni un abām ir sarkani pakaļspārni. Tomēr sarkanspārnu smiltājsisenim priekškrūtis ir plakanas, ar neizteiktu ķīli (parkšķim izteikts ķīlis), ko šķērso divas rievas (Holst 1986; Sardet et al. 2021). Otra raksturīgākā pazīme ir pakaļspārni, kas pie pamatnes ir spilgti rozā vai sarkanīgi (parkšķim – oranžsarkani), ar uzbiezinātām dzīslām. Spārnu priekšpusē un ārmalā krāso-jums pāriet tumšbrūnā, caurspīdīgā. Labas izplatīšanās spējas, it īpaši tēviņiem. Aktīvi dienā, bet Eiropas centrālajā daļā lielākā lidošanas aktivitāte novērota no rīta un vakaros neatkarīgi no gaisa temperatūras (Roesti, Rutschmann 2022). Attīstās, pārvēršoties nepilnīgi, – maijā no olas izšķiļas pieaugušam indivīdam līdzīgs kāpurs (nimfa), kuram ir četras attīstības stadijas, līdz tas sasniedz pieauguša indivīda stadiju augustā. Kāpura stadijā ķermenis ir mazāks un spārni nav pilnībā attīstīti. Attīstās viena paaudze gadā. Barojas galvenokārt ar graudzālēm (fitofāgs).
Izplatība. Suga sastopama tikai Eirāzijā – no Eiropas centrālās daļas (Alpu kalniem) līdz Japānas jūras piekrastei (Kwon 2022). Areāla centrs ir Centrālāzija (Dey et al. 2021). Eiropā izplatība ir sadrumstalota, un tiek uzskatīts, ka tas liecina par plašāku izplatību pagātnē (Dey et al. 2021). Sugas novērojums vistālāk ziemeļos ir Somijā, Sekiles apkārtnē (Karjalainen, Viljanen 2022). Igaunijā pēdējais novērojums ir 1931. gadā (Runnel 2017). Lietuvā suga nebija novērota kopš 20. gs. 20. gadiem, līdz 2008. gadā tā konstatēta tās agrākajā atradnē valsts DA daļā Pabrades militārajā poligonā (Budrys et al. 2008), bet 2019. gadā – arī netālajā Rūdninku biosfēras rezervāta militārajā poligonā (Ūsaitis 2019). Latvija atrodas sugas Eiropas izplatības areāla ZA daļā, bet ne uz izplatības areāla robežas. Šobrīd nav iespējams novērtēt sugas sastopamības apgabalu (EOO) un apdzīvoto platību (AOO), jo pēdējais novērojums bija 1936. gadā Saukā (Princis 1943). Tomēr ir iespējams aplēst, ka 20. gs. 20.–30. gados sugas EOO bijis aptuveni 4626 km2 un AOO aptuveni 16 km2, aprēķinā izmantojot aptuvenas koordinātes pēc publicētās informācijas (K. Princis 1931, 1939, 1943; Spuris 1998).
Populācija. Eiropas reģionālā populācija ir sadrumstalota. Eiropas reģionālais novērtējums un jaunākie pētījumi liecina, ka kopumā sugas populācija mazinās (Zuna-Kratky et al. 2016; Dey et al. 2021), it īpaši, ņemot vērā zemo populāciju blīvumu un izteikto populāciju izolētību gan Eiropā kopumā, gan tieši Baltijā un Skandināvijā. Latvijā šobrīd suga ir izzudusi. Reģionālā populācija, visticamāk, bijusi vienota ar Lietuvas reģionālo populāciju, kura līdz 2008. gadam tika uzskatīta par izzudušu (Budrys, Pakalniškis 2007; Budrys et al. 2008).
Biotopi un ekoloģija. Latvijā zināmās sugas vēsturiskās atradnes ir smilšainās teritorijās – virsājos, smiltāju zālājos, iekšzemes un pelēkajās kāpās (Spuris 1998). Arī Lietuvā tai raksturīgi šādi biotopi (Budrys, Pakalniškis 2007; Ūsaitis 2019). Eiropas centrālajā daļā augstkalnu reģionos tā novērota arī dabisku kalnu upju oļainajos krastos, bet areāla A un Z daļā – akmeņainos stepes zālājos (Zuna-Kratky et al. 2016; Sardet et al. 2021). Latvijā un citur Baltijā suga šādos biotopos nav zināma. Olas dēj smilšainā vai oļainā augsnē apmēram 2-3 cm dziļumā, tāpēc sugai ir nepieciešama skraja mozaīkveida veģetācija, ko veido virši, graudzāles, ķērpji, miltenes, kā arī daudz atklātas augsnes (Holst 1986; Roesti, Rutschmann 2022), līdzīgi, kā tas ir nepieciešams citām smiltājsiseņu sugām.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenie sugas populāciju ilgtspējību apdraudošie faktori ir biotopu kvalitātes mazināšanās un zemes lietojuma veida maiņa (Zuna-Kratky et al. 2016; Dey et al. 2021), kas izraisa piemērotu biotopu un līdz ar to populāciju sadrumstalošanos. Eiropas ZA daļā apdraud virsāju un sauso zālāju pārvēršana lauksaimniecības zemēs (Zuna-Kratky et al. 2016). Ņemot vērā informāciju par sugai piemērotajiem biotopiem un atradnēm Lietuvā, var secināt, ka sugas pastāvēšanu Latvijā apdraud arī virsājiem raksturīgā dabiskā traucējuma – ugunsgrēku – biežuma un intensitātes mazināšanās. Latvijā suga ir reģionāli izzudusi (RE).
Aizsardzība. 2004. gadā suga svītrota no īpaši aizsargājamo sugu saraksta. Ņemot vērā šīs sugas negatīvo populācijas dinamiku Eiropā, sarkanspārnu smiltājsiseņa konstatēšanas gadījumā tas ir atkal jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā suga nav atrasta kopš 20. gs. 30. gadiem. Tomēr, lai palielinātu iespēju sugu konstatēt un līdz ar to plānotu aizsardzības pasākumus, jāveic monitorings vietās, kur sastopamas citas smiltājsiseņu sugas. Sugai piemērots ir Ādažu militārais poligons, kas ir regulāri jāapseko, – pastāv iespēja, ka tur sugu varētu novērot atkārtoti. Jānoskaidro, kādi apstākļi neļauj sugai Latvijā veidot ilgtspējīgu reģionālo populāciju, un biotopu apsaimniekošanas pasākumi jāplāno tā, lai šos trūkstošos resursus vai apstākļus atjaunotu. Nedrīkst pieļaut virsāju un smiltāju zālāju pārvēršanu lauksaimniecības zemēs un pelēko kāpu iznīcināšanu antropogēnās ietekmes rezultātā (intensīva izmīdīšana, būvniecība, biotopa pārveidošana). Jānodrošina īpaši aizsargājamo teritoriju savienojamība, lai radītu iespēju smiltājsisenim ieviesties jaunās teritorijās. Tā ir viena no sugām, kam ir iespējama reintrodukcija, tāpēc jāveic pētījums par piemērotāko reintrodukcijas vietu izvēli. Konstatējot sugu, tā ir jāfotografē no sāniem un augšas.
Autore: Rūta Starka.
Summary. Speckled buzzing grasshopper – Bryodemella tuberculata. Found in Eurasia, from Central Europe (the Alps) to the coast of the Sea of Japan. The European regional population is fragmented with a declining trend (Zuna-Kratky et al. 2016). Latvia is located in the north-eastern part of the species’ European range, but not at the range boundary. The species was last recorded in 1936 and is therefore considered Regionally Extinct (RE). The regional population in Estonia is also extinct (Runnel 2017), while in Lithuania the species has recently been re-recorded after apparent extinction (Ūsaitis 2019). The species requires sandy habitats with open soil for egg development – heaths, sandy grasslands, inland and grey dunes and, in other parts of its range, gravelly banks of mountain rivers and rocky steppe grasslands. The species is threatened by a reduction in the frequency and intensity of fire, a natural disturbance characteristic of heathland, and a decline in the quality and extent of other suitable habitats. Monitoring in areas where other Oedipodinae subfamily species are found is necessary to increase the likelihood of detecting the species and thus planning conservation measures. It is also necessary to identify the conditions that prevent the species from establishing a sustainable regional population in Latvia and to plan habitat management measures to restore these missing resources or conditions. The conversion of heathland and sandy grassland to agricultural land and the destruction of grey dunes must be prevented. Connectivity between protected nature areas must be ensured. It is one of the species that could be reintroduced. It was previously included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Spuris 1998). At present, the species has no legal protection status in Latvia, as it was removed from the list of protected species in 2004. Given the negative population dynamics of this species in Europe, would B. tuberculata be found in Latvia again, it should be included again on the list of protected species.
Literatūras saraksts
