Morfoloģija un bioloģija. Esparsetu raibspārņa spārnu plētums ir 30–35 mm, tēviņiem un mātītēm tas ir līdzīgs. Priekšspārni zilganmelni ar sešiem sarkaniem plankumiem (areāla D daļas tauriņiem tie ir ar dzeltenu malu). Pakaļspārni sarkani ar melnu ārmalu. Spārnu raksts abiem dzimumiem ir līdzīgs. Vēderiņš zilganmelns ar neskaidru sarkanu gredzentiņu (areāla D daļas tauriņiem gredzentiņš ir skaidrs). Tauriņi lido jūlijā–augustā. Aktīvi dienas saulainajā laikā, apmeklē ziedus, it īpaši tīruma pēterenes Knautia arvensis. Kāpuri zaļgandzelteni, klāti ar īsiem, gaišiem matiņiem; sānos, augšpusē un apakšpusē melnu punktu rindas. Latvijā kāpura barības augs ir smiltāju esparsetes Onobrychis arenaria. Citviet savā izplatības areālā tie dzīvo uz dažādiem tauriņziežu dzimtas Fabaceae augiem – vanagnadziņa Lotus spp., pērkonamoliņa Anthyllis spp., esparsetes Onobrychis spp. u. c. (Naumann et al. 1999). Pārziemo kāpuri, tie iekūņojas maijā-jūnijā. Kūniņa ir tumšbrūna vai melna, atrodas dzeltenīgā cietā kokonā. Gadā attīstās viena paaudze.
Izplatība. Sastopams Eiropas lielākajā daļā. Novērots arī Ziemeļāfrikā un Āzijā – no Turcijas līdz Sibīrijas dienvidiem (Baikāla ezeram) (Naumann et al. 1999). Suga nav sastopama nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm, kā arī Fenoskandijā (Ivinskis, Rimšaitė 2018; Jürivete, Õunap 2020). Tuvākās atradnes ir Polijas dienvidos. Pirmo reizi Latvijā minēts jau 19. gs. (Lienig 1846). Pēdējā zināmā atradne bija valsts DA daļā – Grebļa kalnā. Tā atklāta 1983. gadā, bet suga pēdējo reizi šajā vietā konstatēta 1987. gadā (Savenkov, Šulcs 2010). Reģionālā populācija Latvijā ir bijusi izolēta no citu valstu reģionālajām populācijām, un sugas areālā tā bija vistālākais punkts ziemeļos. Datu trūkuma dēļ nav iespējams aprēķināt sugas sastopamības apgabalu (EOO) un apdzīvoto platību (AOO).
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā nav veikti.
Biotopi un ekoloģija. Dzīvo siltos, sausos un atklātos biotopos – dažādās pļavās, ganībās, saules apspīdētās vai pret dienvidiem vērstās nogāzēs, bieži šie biotopi ir kaļķainās augsnēs.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud biotopu izmaiņas un degradācija, galvenokārt aizaugšana ar krūmiem un kokiem. Tā kā suga pēdējos 37 gados Latvijā nav konstatēta, tā novērtēta kā reģionā izzudusi (RE).
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridiskais statuss jāsaglabā, jo, iespējams, pastāv līdz šim neatklātas apakšpopulācijas. Lai aizsargātu sugu, biotopi jāapsaimnieko atbilstoši sugas ekoloģiskajām un bioloģiskajām prasībām – nepieļaujot pārkrūmošanos, pļaujot reizi gadā (ieteicams vasaras otrajā pusē, kad tauriņu attīstība ir beigusies), nepieļaujot biotopa pārveidošanu un antropogēnās slodzes palielināšanu.
Autors: Nikolajs Savenkovs.
Summary. Crepuscular burnet – Zygaena carniolica. The species is found throughout most of Europe. It also occurs in North Africa and Asia. It is not found in any of Latvia’s neighbouring countries or in Fennoscandia (Ivinskis, Rimšaitė 2018; Jürivete, Õunap 2020). The closest localities are in southern Poland. It was first mentioned from Latvia in the 19th century (Lienig 1846). The last known locality is in south-eastern Latvia, in Grebļa kalns – it was first discovered in 1983, but last recorded in 1987 (Savenkov, Šulcs 2010). The regional population in Latvia was isolated from regional populations in other countries and was the northernmost known locality in the species’ range. No quantitative studies of regional population size and changes have been conducted in Latvia. The species inhabits warm, dry and open habitats – various grasslands, pastures, sunlit or south-facing slopes, often on calcareous soils. It is threatened by changes and degradation of the habitats, especially by shrub and tree encroachment. As the species has not been recorded in Latvia for 37 years, it is considered Regionally Extinct (RE). It is a protected species in Latvia. The legal status of the species in Latvia must be maintained. For further conservation planning of the species, habitat management is necessary according to the species’ ecological and biological requirements: preventing overgrowth, mowing annually (preferably in the second half of summer, when butterfly development is complete), preventing habitat modification, and avoiding the increase of anthropogenic pressure.
Literatūras saraksts
