Atgriezties
Stipri apdraudēta (EN)

Lēcveida vīngliemezis

Helicigona lapicida (Linnaeus, 1758)

 
Stipri apdraudēta (EN)

Lēcveida vīngliemezis

Helicigona lapicida (Linnaeus, 1758)

Foto: Valdis Pilāts – lēcveida vīngliemezis.
Citi biežāk lietotie nosaukumi: –.
Dzimta: vīngliemeži Helicidae.
Kategorija un kritēriji Latvijā: EN A3c; B2ab(ii,iii), 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: LC 2024, LC 2024.
Statuss tuvējās valstīs: Somija (NT 2019), Zviedrija (LC 2020).
Saskaņā ar IUCN metodiku.
   
Biotopi: 1.4. Mērenās joslas mežs.
    Draudi: 1.2. Komerciālas un rūpnieciskas teritorijas, 5.3. Mežizstrāde un koksnes ieguve, 7.3. Citas ekosistēmas izmaiņas.
    Aizsardzības pasākumi: 5.1. Tiesību akti, 1.2. Resursu un biotopu aizsardzība, 2.1. Atradņu/ teritoriju apsaimniekošana, 4.3. Informētība un komunikācija.
Konvenciju pielikumi: –.
Biotopu direktīvas pielikumi: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS, ML.
LSG iepriekšējie izdevumi: 0. kat. (1998).

 

Morfoloģija un bioloģija. Lēcveida vīngliemeža čaulas augstums ir 7–9 mm, platums 12–20 mm. Čaula ir lēcveidīga, ar viegli uzpūstiem 5,5 vijumiem. Vītņojums saplacināts. Pēdējā vijuma ārmala ar izteiktu ķīli. Čaulas ieeja eliptiska ar lielu un baltu lūpu, kas iepretī ķīlim ir izliekta. Krāsa no gaišbrūnas līdz brūnai ar tumšākām radiālām joslām. Čaulas virsma gluda, ar neregulāru svītrojumu. Hermafrodīti. Olas dēj no maija līdz jūlijam. Sezonā izdēj apmēram 30 olas. Sausos laikapstākļos augsta nepieaugušo gliemežu mirstība. Vairoties sāk otrajā dzīves gadā. Dzīves ilgums divi, retāk trīs gadi. Aktivitāte atkarīga no laikapstākļiem – sausā laikā uzturas slēptuvēs un pamanāmi ļoti reti, aktīvi kļūst lietus laikā. Uzturas parasti uz viena koka vai tā tuvumā, pārvietojas 5 m diusā. Barojas ar ķērpjiem un aļģēm, kas aug uz koku stumbriem. Aktīvi veģetācijas sezonā, pārziemo zemsegā.

Izplatība. Suga relatīvi plaši izplatīta Eiropas centrālajā un R daļā. Eiropas Z daļā sastopama Dānijā, Somijas galējos dienvidos, Zviedrijas dienvidos un Norvēģijā (Kerney et al. 1983), kā arī Latvijā. Nav datu par Igauniju un Lietuvu. Sastopama Karaļauču apgabalā (Sysoev, Schileyko 2009). Sugai ir zināmas divas pasugas no kurām Latvijā ir sastopama nominālā – H. l. lapicida (MolluscaBase 2025). Latvijā atlantiskā perioda relikts. Līdz 1936. gadam bija zināmas trīs atradnes Kurzemes R daļā un viena ZR daļā – Slīteres Zilajos kalnos. Pēc tam suga netika konstatēta līdz pat 20. gs. beigām, tāpēc bija iekļauta izzudušo sugu kategorijā (Rudzīte 1998). Atkārtoti Slīteres Zilajos kalnos konstatēta 20. gs. 90. gadu beigās (Greke 1999). Šobrīd ir zināmas vairākas jaunas atradnes Kurzemes piekrastē, suga regulāri tiek konstatēta Slīteres Nacionālajā parkā (Stalažs, Dreijers 2000; Pilate, Greke 2002; Rudzīte u. c. 2010). Suga ir konstatēta arī vairākās vietās Piejūras zemienē gar Rīgas līča piekrasti. Sastopamības apgabals (EOO) ir 4691 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 48 km2. Ņemot vērā mežu apsaimniekošanas intensitāti un metodes, ir prognozējams apdzīvotās platības samazinājums.

Populācija. Līdz 2011. gadam reģionālā populācija visā izplatības areālā Eiropā ir novērtēta kā stabila (Neubert 2011). Latvijā nav veikti reģionālās populācijas pētījumi. Ir dati par sugas populācijas blīvumu vienā atradnē dabas liegumā “Vitrupe” – vidēji pieci indivīdi/m2. Pamatojoties uz novērojumiem, ĪADT (dabas liegumi “Vitrupe”, “Užava” un Slīteres Nacionālais parks) un atsevišķos mikroliegumos Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā, Latvijas reģionālā populācija vērtējama kā stabila. Informācijas trūkuma dēļ nevar objektīvi spriest par reģionālās populācijas stāvokli ārpus ĪADT. Sugas sastopamības apgabalā noritošās intensīvās mežsaimnieciskās darbības dēļ var prognozēt reģionālās populācijas samazinājumu.

Biotopi un ekoloģija. Pamatareālā sastopama mezofilos dižskābaržu mežos, arī antropogēni ietekmētā vidē vecos dzīvžogu stādījumos un uz senu mūra ēku sienām. Var dzīvot uz klintīm (Kerney et al. 1983; Zettler et al. 2006). Latvijā sastopama galvenokārt lapu koku mežos. Piemērotos mikroklimata apstākļos var būt sastopama sugai netipiskā dzīvotnē – pie Užavas bākas suga ir konstatēta priežu mežā.

Izmantošana un tirdzniecība.

Apdraudējums. Izplatības areālā sugu apdraud dzīvotņu iznīcināšana, piemēram, mežizstrāde un karjeru ierīkošana (Neubert 2011). Latvijā galvenie draudi ir dabisko dzīvotņu sadrumstalošana, to mazināšanās un degradācija saimnieciskās darbības rezultātā (Rudzīte et al. 2018). Apdraudējumu rada mežu apsaimniekošanas mūsdienu metodes (mežizstrāde veģetācijas sezonā, augsnes virskārtu blīvējošas un saārdošas mežizstrādes tehnikas izmantošana, pameža izvākšana), dzīvotņu izciršana, mirušās koksnes izvākšana un mežu atjaunošana ar gliemežiem destruktīvām metodēm (augsnes aršana, monodominantu egļu un bērzu audžu veidošana un kopšana). To pastiprina meža ceļu būve un meliorācijas sistēmu renovēšana un ierīkošana, kas vēl vairāk sadrumstalo reģionālo populāciju, jo gliemežiem šādi ceļi un grāvji ir nepārvarams šķērslis. Vispārējās dabas aizsardzības prasības mežā (ar dažiem izņēmumiem) tikai daļēji un īslaicīgi nodrošina gliemežu sugu saglabāšanos, bet nenodrošina to ilgtermiņā (LVMI Silava 2014). Mežsaimnieciskā darbība notiek visos biotopos, kam ir saistība ar sugas dzīvotnēm. Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), pamatojoties uz pārtraukto izplatību un saimniecisko darbību radīto apdraudējumu, ņemot vērā tās sastopamības apgabalu, kas ir mazāks nekā 5000 km2, un apdzīvoto platību, kas ir mazāka nekā 500 km2.

Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. No pieejamās informācijas nevar novērtēt, kāda daļa reģionālās populācijas atrodas ĪADT. Suga sastopama dabas liegumos “Užava” un “Vitrupes ieleja”, Slīteres Nacionālajā parkā, atsevišķos citu sugu mikroliegumos. Tās aizsardzībā ļoti svarīga ir ES nozīmes meža biotopu praktiskā aizsardzība ārpus ĪADT. Pašreizējās saimnieciskās pieejas apstākļos sugas aizsardzībai ārpus ĪADT ir vēlams veidot mikroliegumus. Ieteicams ievākt informāciju par sugas sastopamību meža biotopu un citu sugu mikroliegumos ar mērķi izvērtēt nepieciešamību izveidot jaunus mikroliegumus. Sugas aizsardzības plānošanai ir jāveic pētījumi par izplatību un sastopamību ārpus ĪADT. Jāaizliedz saimnieciskā darbība sugas dzīvotnēs.

Autore: Digna Pilāte.

Summary. Lapidary snail – Helicigona lapicida. There are two subspecies, of which the nominate subspecies occurs in Latvia (MolluscaBase 2025). Relatively common in Western and Central Europe. In Northern Europe, it is found in Denmark, southernmost Finland, southern Sweden, Norway and Latvia. From neighbouring countries, it is found in western Russia in the Karaļauči exclave. A relict of the Atlantic period in Latvia. In Latvia, the species is distributed in coastal lowland along the coast of the Gulf of Riga and the northwestern coast of the Baltic Sea – it is very rare. There are 16 known localities of the species. The EOO is 4,691 km2, and the AOO – 48 km2. The potential EOO is less than 5,000 km2, and the potential AOO is less than 500 km2. No quantitative studies have been carried out in Latvia on the regional population size and trends. It usually stays on or near a single tree, moving within a 5 m radius. The species is mainly found in deciduous forests. Microclimate is important for habitat. It can be found on tree trunks in humid weather. The main threats in Latvia are fragmentation and isolation of natural habitats, their reduction and degradation due to economic activities – mainly forestry. Practical protection of forest habitats of EU importance outside protected nature areas is of great importance for the conservation of the species. The species is assessed as Endangered (EN) based on its disjunct distribution and threats from economic activities, as well as considering its AOO. It is included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Rudzīte 1998). The species is protected in Latvia and micro-reserves can be established for its conservation. The legal protection status of the species must be maintained. Some of the localities are found in protected nature areas – the Slītere National Park, and the “Vitrupes ieleja” and “Užava” Nature Reserves.

Literatūras saraksts

  • Dreijers, E., Stalažs, A. 2000. Gliemju fauna Kolkas apkārtnē un Slīteres Zilajos kalnos. Raksti par Dabu, 1(1): 22–31.
  • Greke, K. 1999. Für die Fauna Lettlands neue und seltene Landgastropoden (Gastropoda: Pulmonata). Malakologische Abhandlungen, Staatliches Museum für Tierkunde Dresden, 19, 28: 287–290.
  • Kerney, M.P., Cameron, R.A.D., Jungbluth, J.H. 1983. Die Landschnecken Nord– und Mitteleuropas. Hamburg, Berlin: Paul Parey, 384.
  • LVMI Silava 2014. Pārskats par pētījuma “Metodes un tehnoloģijas meža kapitālvērtības palielināšanai” virziena “Mežsaimniecisko darbību ietekme uz vidi un bioloģisko daudzveidību izpēte” ceturtā etapa darba uzdevumu izpildi. Salaspils: LVMI Silava, 65.
  • MolluscaBase eds. 2025. MolluscaBase. Paracochlodina orthostoma (Menke, 1828). https://www.molluscabase.org/aphia.php?p=taxdetails&id=1789320 [skatīts 30.08.2025.].
  • Neubert, E. 2011. Helicigona lapicida. The IUCN Red List of Threatened Species 2011: e.T156865A5009389. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2011–1.RLTS.T156865A5009389.en [skatīts 06.02.2022.].
  • Pilate, D., Greke, K. 2002. Die Mollusken des Slitere–Nationalparks und angrenzender Gebiete (Nordwest–Lettland). Malakologische Abhandlungen, Staatliches Museum für Tierkunde Dresden, 20, 30: 283–293.
  • Rudzīte, M. 1998. Lēcveida vīngliemezis Helicigona lapicida (Linnaeus, 1758). Grām.: Andrušaitis, G. (red.). Latvijas Sarkanā grāmata. 4. sējums. Bezmugurkaulnieki. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts, Rīga, 36–37.
  • Rudzīte, M., Boikova, E., Dreijers, E., Jakubāne, I., Parele, E., Pilāte, D., Rudzītis, M. 2018. The new Red List of the molluscs of the Latvia. Environmental and Experimental Biology, 16: 55–59.
  • Rudzīte, M., Dreijers, E., Ozoliņa-Moll, L., Parele, E., Pilāte, D., Rudzītis, M., Stalažs, A. 2010. Latvijas gliemji: Sugu noteicējs. A Guide to the Molluscs of Latvia. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 252.
  • Sysoev, A., Schileyko, A. 2009. Land Snails and Slugs of Russia and Adjacent Countries. Sofia–Moscow: Pensoft, 312.
  • Zettler, M.L., Jueg, U., Menzel-Harloff, H., Göllnitz, U., Petrick, S., Weber, E., Seemann, R. 2006. Die Land- und Süßwassermollusken Mecklenburg–Vorpommerns. Obotritendruck Schwerin, 318.
Projekta finansētāji un partneri