Morfoloģija un bioloģija. Ziemeļu upespērlenes ķermeni apņem nierveida divvāku čaula. Čaulas virsma ir melnā krāsā, bieži klāta ar dažādiem apaugumiem un nosēdumiem. Virsotne, kas ir čaulas vecākā daļa, veciem un vidēji veciem indivīdiem parasti nodrupusi, atsedzot tās iekšējos slāņus, kas ir baltā krāsā. Labā čaulas vāka iekšpusē ir viens kardinālais zobs, kreisā – divi. Mantija apņem ķermeni, izklāj čaulas iekšpusi un ķermeņa pakaļgalā veido ievad- un izvadsifonus. Ievadsifona malas skropstiņas regulē ūdens plūsmu un daļēji filtrē ūdens plūsmas nestās daļiņas un organismus. Ķermeņa priekšgalā ir kāja, kuru var izvirzīt uz āru, lai pārvietotu ķermeni un ieraktos smiltīs (Rudzīte 2004). Gadā spēj radīt vairāk nekā divus miljonus olšūnu; reproduktīvā perioda ilgums sugai ir apmēram 75 gadi. Kāpuri jeb glohīdijas iznāk no mātītes žaunām no jūlija līdz oktobrim. Glohīdijām jānokļūst uz lašu dzimtas zivju žaunām, kur noris to attīstības parazitārā stadija. Tās ilgums ir atkarīgs no diennakts temperatūru summas. Pieaugušu glohīdiju izmērs ir 0,4–0,7 mm, kad tās atdalās no zivs žaunām un nolaižas ūdenskrātuves dibenā, kur pārvēršas par mazām gliemenēm. Glohīdiju un mazo gliemeņu izdzīvotība ir ļoti zema – 0,1%. Apmēram piecus pirmos dzīves gadus jaunās gliemenes pavada dziļi ierakušās substrātā, kur tās pieaug līdz 1–2 cm. Dzimumgatavību sasniedz apmēram 15–20 gadu vecumā, vidējais mūža ilgums ir 100–120 gadu. Pēc gadskārtām, kas ir saskatāmas uz čaulas virsmas, var noteikt aptuvenu indivīda vecumu (Rudzīte 2004).
Izplatība. Sastopama Eiropā, Āzijas Z daļā un Ziemeļamerikas ZA daļā (GBIF 2022; iNaturalist 2022). Līdz 19. gs. bijusi sastopama gandrīz visā Vidzemē un Latgales ZR daļā (Parele 1998). Ir norādes, ka suga ir konstatēta arī Kurzemē, taču šīs ziņas nav uzskatāmas par pilnīgi drošām. 1998.–2009. gadā Vidzemē, apsekojot vairāk nekā 200 upes vai to posmus, suga konstatēta tikai 15 upēs, septiņās no tām atrastas tikai čaulas vai to fragmenti (Rudzīte 2014). 2020.–2021. gadā apmeklētas visas zināmās atradnes ar mērķi saskaitīt visus indivīdus. Dzīvi indivīdi konstatēti septiņās upēs. Vēl četrās upēs suga nav konstatēta, bet ir ticams, ka apakšpopulācijas pastāv. Savukārt vienā upē dzīvi indivīdi netika konstatēti, un ticams, ka apakšpopulācija vairs nepastāv (Kalniņš u. c. 2021). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 3564 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 184 km2.
Populācija. Sugai draud izzušana ne tikai Latvijā, bet arī visā sugas areālā kopumā, jo visur populācijās ir ļoti mazs jauno gliemeņu skaits, kas nekompensē pārsvarā esošo veco gliemeņu mirstību. Sugas uzskaites un kartēšanas rezultātā (2020–2021) apkopoti 1297 atradņu punkti, kas veido astoņas apakšpopulācijas, kuras atrodas aptuveni 5–70 km attālumā (Kalniņš u. c. 2021). 2001.–2004. gadā reģionālās populācijas lielums novērtēts kā 25 000 indivīdu (Rudzīte 2005, 2014; Rudzīte et al. 2015), bet 2020.–2021. gadā – kā 18 700 indivīdu (Kalniņš u. c. 2021).
Biotopi un ekoloģija. Latvijā suga sastopama strauji tekošās upēs ar nepārveidotu gultni, galvenokārt mežu masīvos vai vietās ar mežaudzēm upes krastos. Apdzīvoti upju posmi ir galvenokārt ar grantainu vai oļainu gultni, retāk smilšaini, parasti pilnībā vai daļēji noēnoti. Pieaugušās gliemenes lielāko daļu laika pavada līdz pusei ierakušās gultnē un filtrējot ūdeni (elpojot un barojoties). Pārvietojas relatīvi maz.
Izmantošana un tirdzniecība. Smilšu graudiņam iekļūstot starp dzīvnieka ķermeni un čaulu, ap smilšu graudiņu var veidoties perlamutra aizsargkārta – pērle. Agrāk parasti pērles tika iegūtas, nogalinot dzīvniekus. Tā kā pērļu veidošanās dabā notiek reti, vienas pērles iegūšanai tika nogalināti simtiem gliemeņu. Latvijā pērles iegūtas ilgstošā laikposmā, par ko ir liecības kopš 1612. gada, bet informācijas avotos kopš 19. gs. vidus ir minēts, ka pērles Vidzemē vairs nav iespējams iegūt pārlieku intensīvās pērļu ieguves dēļ (Rudzīte 2014). Pašlaik suga netiek izmantota komerciāliem mērķiem. Izpētei dzīvi indivīdi netiek iegūti (nogalināti). Izpētei tiek iegūtas (izņemtas no dabas) tikai tukšās čaulas.
Apdraudējums. Aizsprosti un ūdenskrātuves maina dabisko hidroloģisko režīmu, mazina palu ietekmi (dūņu aizskalošanu un smilšu uzskalošanu) un sugai piemēroto biotopu kvalitāti. Uzpludinājumi ir nepiemērota dzīvotne sugai, tie sadrumstalo sugas populāciju, kā arī kavē saimniekzivju migrāciju, tādējādi negatīvi ietekmējot gēnu apmaiņu. Daļu apakšpopulāciju negatīvi ietekmē bebru darbība, kas veido uzpludinājumus, kuros iet bojā gliemenes, jo uzkrājas sedimenti, paaugstinās ūdens temperatūra un mazinās skābekļa daudzums ūdenī. Atsevišķās vietās šādi apstākļi rodas, arī veidojoties pastāvīgiem koku sanesumiem. Notekūdeņu, lauksaimnieciskas un mežsaimnieciskas izcelsmes piesārņojuma nepietiekamas ierobežošanas dēļ ūdeņos paaugstinās slāpekļa savienojumu saturs un tie kļūst nepiemēroti gliemeņu mazuļu izdzīvošanai. Sausuma rezultātā izžūstot atsevišķām sugas apdzīvotajām upēm, konstatēta gliemeņu bojāeja vasarā un ziemā. Suga novērtēta kā stipri apdraudēta (EN), jo konstatēta būtiska reģionālās populācijas mazināšanās, tai ir neliels sastopamības apgabals un apdzīvotā platība, kā arī dati norāda uz izmiršanas varbūtību savvaļā.
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Piecas no astoņām sugas apakšpopulācijām atrodas ĪADT – dabas liegumos “Launkalne”, “Melturu sils”, “Mežole”, “Rauza”, “Šepka” un Gaujas Nacionālajā parkā. Apakšpopulācijas ārpus ĪADT nav aizsargātas (nav reglamentēta sugas apdzīvoto ūdenstilpju apsaimniekošana un aizsardzība). Lai mazinātu apdraudējumu, ir jāveic steidzami dažādu mērogu pasākumi – apakšpopulācijām ārpus ĪADT jānosaka teritorijas aizsardzības statuss, jāveic dažādi pasākumi ūdens kvalitātes uzlabošanai sugas apdzīvotajās upēs, kā arī bebru darbības kontrole, jānojauc šķēršļi (aizsprosti) starp apakšpopulācijām. Lai pilnveidotu sugas aizsardzību, jāveic pētījumi par tās izplatību un sastopamību, kā arī biotopiem un ekoloģiju Latvijā.
Autori: Mārtiņš Kalniņš*, Zane Pīpkalēja.
Summary. Freshwater pearl mussel – Margaritifera margaritifera. Occurs in Europe, northern Asia and north-eastern North America (GBIF 2022). Populations throughout the species’ distribution range have a very low number of young individuals, which does not compensate for the mortality of the predominant old mussels. In the period 1998–2009, the species was found in Latvia in only 15 rivers in the Vidzeme region, seven of which contained only shells or shell fragments (Rudzīte 2014). Between 2020 and 2021, eight subpopulations were recorded 5–70 km apart (Kalniņš et al. 2021). The EOO is 3,564 km2, and the AOO – 184 km2. In 2001–2004, the regional population was estimated at 25,000 individuals (Rudzīte 2005, 2014; Rudzīte et al. 2015), while in 2020–2021 at 18,700 individuals (Kalniņš et al. 2021). In Latvia, it is found in fast-flowing rivers with unmodified riverbeds, mainly in areas with forests along the riverbanks. Inhabited stretches of river are mainly gravelly or pebbly, less often sandy, usually completely or partially shaded. It was formerly used for pearl harvesting in Latvia for a long time, but after the middle of the 19th century pearls could no longer be acquired due to overharvesting (Rudzīte 2014). Dams and reservoirs are altering the natural hydrological regime, reducing the impact of floods (silt removal and sand deposition) and reducing the quality of species’ habitats. Reservoirs are unsuitable habitats for the species, fragment the population and impede the migration of host fish, which negatively affects gene exchange. Some subpopulations are negatively affected by beavers, which create ponds that cause mussel mortality due to sediment accumulation, higher water temperatures and lower oxygen levels. Juvenile mussels cannot tolerate elevated levels of nitrogen compounds if pollution from domestic and urban wastewater, agriculture and forestry is not adequately controlled. In summer and winter mortality is caused by drought, which dries up the rivers. The species is assessed as Endangered (EN) due to the significant regional population declines, low AOO and EOO and considering the probability of extinction in the wild. It was also included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Parele 1998). It is a species of EU importance and a protected species in Latvia for which micro-reserves can be established. The legal status of the species must be maintained. Five subpopulations are in protected nature areas. Urgent conservation measures include formal designation of protection status for subpopulations outside protected nature areas; improvement of water quality in rivers inhabited by the species; control of beaver activities; removal of barriers (dams) between subpopulations. To improve the conservation of the species, studies of its distribution and abundance, as well as studies of its habitats and ecology are needed.
Literatūras saraksts
