Morfoloģija un bioloģija. Degumu mizasblakts ir neliela (tēviņi 3,9–5,2 mm gari, mātītes – 5,3–5,6 mm) mizasblakts, kas pēc morfoloģiskajām pazīmēm ir pieskaitāma sērīgās mizasblakts Aradus lugubris sugu grupai. No līdzīgajām sugām atšķiras ar taustekļu posmu proporcijām (2. posms vairāk nekā divas reizes pārsniedz 3. posmu), nosmailotiem priekškrūšu vairoga priekšējiem stūriem, kā arī vienmērīgi tumšo ķermeņa krāsojumu. Nepieaugušie indivīdi (nimfas) pēc izskata ir līdzīgi pieaugušajiem (imago), bet tie ir izmēros mazāki, ar neattīstītiem abiem spārnu pāriem un īsākiem taustekļiem; pēc ārējām morfoloģiskajām pazīmēm tos ir grūti vai pat neiespējami noteikt (Heiss, Péricart 2007; Rintala, Rinne 2011). Suga barojas ar dažādu sēņu augļķermeņiem un micēliju, kas pēc ugunsgrēkiem atrodami boreālajos mežos uz apdegušiem kokiem (Heiss, Péricart 2007; Rintala, Rinne 2011).
Izplatība. Suga sastopama Palearktikā Skandināvijas un Krievijas taigas zonā (Aukema, Rieger 2001; Heiss, Péricart 2007; Rinne 2017; GBIF 2022; SLU Artdatabanken 2022). Igaunijā viena atradne konstatēta 2023. gadā valsts A daļā (Kurina 2023). Eiropā uz dienvidiem vismaz viens atradums ir Alpu kalnos Šveicē (Gossner et al. 2018). Līdzīgi kā citas degumus apdzīvojošas kukaiņu sugas, mizasblakts ir ar labām izplatīšanās spējām (imago spēj nolidot daudzus kilometrus). Latvijā ir zināms viens atradums – uz austrumiem no Garkalnes Krievupes labajā krastā (D. Teļnovs, nepubl. dati); suga mērķtiecīgi tika meklēta 2018. gadā, taču netika atrasta (Vilks 2019). Trūkst datu sugas sastopamības apgabala (EOO) aprēķināšanai. Apdzīvotā platība (AOO) ir 4 km2. Potenciālā AOO, ņemot vērā mežu degumu platības, 2016.–2021. gadā (VMD 2021) nepārsniedz 100 km2. Vidēji ik gadu izdegušās meža platības aizņem līdz 5 km2, attiecīgi jebkurā noteiktā gadā potenciālā sugas AOO Latvijā ir maza.
Populācija Kvantitatīvi pētījumi par degumu mizasblakts reģionālo populāciju lielumu, stāvokli un tendencēm nav veikti ne Latvijā, ne citur pasaulē. Fenoskandijā sugas populācija ir samazinājusies, jo meži sekmīgi tiek pasargāti no ugunsgrēkiem, kuri notiek retāk un mazākās platībās nekā agrāk.
Biotopi un ekoloģija. Suga saistīta ar svaigiem degumiem skujkoku mežos – imago un nimfas ir novērojami uz degušām eglēm un priedēm vai zem to nokaltušās mizas. Parasti degumu apdzīvo neilgu laiku – 3–5 gadus pēc ugunsgrēka (Heiss, Péricart 2007; Rintala, Rinne 2011), tādēļ grūti konstatējama.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Apdraudējums Latvijā nav apzināts un pētīts. Līdzīgi kā daudzus citus pirofilos kukaiņus, sugu apdraud meža ugunsgrēku platību samazinājums. Apdraud arī tūlītēja mežizstrāde un apdegušās koksnes izvākšana pēc ugunsgrēkiem, kā rezultātā netiek ļauts pietiekami ilgs laiks sugas attīstībai vai pat tiek veidotas “ekoloģiskās lamatas” – kopā ar koksni tiek izvākti un, iespējams, iznīcināti uz degumu atlidojušie indivīdi. Suga ir novērtēta kā stipri apdraudēta (EN) mazās AOO, zema apdraudējumu ietekmes apgabalu skaita (1) un nepārtrauktās biotopu platības un kvalitātes mazināšanās dēļ.
Aizsardzība. ES nozīmes aizsargājama suga. Tā ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā kā suga, kurai var veidot mikroliegumus. Galvenais aizsardzības pasākums – meža degumu (vismaz trešdaļas deguma platības) saglabāšana neskartā stāvoklī vismaz trīs gadus pēc degšanas; ieteicams daļu deguma atstāt neskartu arī ilgtermiņā. Tas ļautu sugai pabeigt 2–3 attīstības ciklus un palielinātu iespēju, ka daļa šo indivīdu migrē arī uz jaunām degumu teritorijām. Jāturpina sugas meklēšana un izpēte potenciāli piemērotos biotopos, pievēršoties nesenu ugunsgrēku vietām skujkoku mežos.
Autori: Uģis Piterāns*, Dmitrijs Teļnovs.
Summary. Flat bug – Aradus angularis. A Palearctic species. Occurs mainly in the taiga zone of Scandinavia and Russia (Aukema, Rieger 2001; Heiss, Péricart 2007; Rinne 2017; GBIF 2022; SLU Artdatabanken 2022). In Estonia, there is one recent record of A. angularis (Kurina 2023). In southern Europe, there is at least one inhabited site in the Swiss Alps (Gossner et al. 2018). Only one locality is known in Latvia – the species was documented in the “Garkalnes meži” Nature Reserve (D. Telnov, unpublished data). The species was not rediscovered during a special inventory in 2018 (Vilks 2019). There are not enough data available to calculate the EOO. The AOO is 4 km2. The potential AOO does not exceed 100 km2 considering the suitable habitat. Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population of A. angularis have not been carried out. In Fennoscandia, the population has declined due to effective forest fire prevention and the decline of the burnt forest area. The species depends on recent, fresh fires in coniferous forests – imagoes and nymphs dwell on burnt Norway spruce and Scots pine wood or beneath dead, burnt bark. Usually, one burn site is suitable for the species for a short period of time – only three to five years after the fire (Heiss, Péricart 2007; Rintala, Rinne 2011). Generally, like many other pyrophilic insects, A. angularis is threatened by the reduction of fires in boreal forests and by an immediate logging and removal of burnt wood after fires resulting in an “ecological trap”, when individuals that have been attracted to a forest fire site are removed from the habitat together with dead wood. This is considered the main threat to the Latvian regional population of the species. The species is assessed as Endangered (EN) due to its small AOO, the low number of locations (1) and the continuous decline in habitat area and quality. It is a protected species of EU importance. It is proposed for the inclusion on the list of protected species of Latvia as a species for which micro-reserves can be established. The species would benefit from leaving forest fire sites (about 1/3 of each burnt coniferous forest area) untouched for at least three years after the fire.
Literatūras saraksts
