Morfoloģija un bioloģija. Konustaustu māņēnvaboles ir 5–7 mm garas. Ķermenis cilindrisks, melns ar gaiši oranžu priekškrūšu vairogu un ekstremitātēm vai pilnīgi dzeltenīgi oranžs, izņemot tumšo taustekļu 4.–10. segmentu. Pieaugušās vaboles (imago) dzīvo vairākas dienas. Kāpurs dzeltenīgi oranžs, garš un tievs, stipri saplacināts. Kāpuri boreālajā zonā attīstās vismaz divus gadus (Palm 1959). Pārziemo kāpura stadijā.
Izplatība. Sugas izplatības areāls aptver lielāko daļu Eiropas un pārklājas ar platlapju mežu izplatību. Sastopama galvenokārt mērenā un siltā klimata joslā (piemēram, Centrāleiropā, Austrumeiropas un Krievijas D daļā) un nav sastopama kontinentālā un arktiskā klimata joslās. Ziemeļeiropā tā zināma Norvēģijas un Zviedrijas dienvidos (Nikitsky 2020; SLU Databanken 2020; Thunes et al. 2021). Nav konstatēta Baltkrievijā (Alexandrovitch et al. 1996), Igaunijā, Lietuvā un Somijā (Tamutis et al. 2019; Nikitsky 2020). Latvija ir sugas izplatības areāla perifērijā un šeit ir tālākā zināmā tās atradne Eiropas ZA daļā. Tuvākās atradnes ir Zviedrijas DA daļā (SLU Artdatabanken 2020) un Karaļauču apgabalā (Alekseev et al. 2012). Latvijā konstatēta tikai Slīteres Nacionālajā parkā Zilo kalnu kraujā (Telnov 2001; Telnov, Kalniņš 2003; Telnov et al. 2011). Šīs pamatā Centrāleiropas sugas sastopamību Slīteres Nacionālajā parkā, visticamāk, nosaka klimatisko un biotisko faktoru kopums. Sastopamības apgabals (EOO) ir mazāks nekā 1 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 8 km2. Pieņemot, ka suga varētu būt sastopama gar visu Slīteres Zilo kalnu krauju līdz dabas liegumam “Kaļķupes ieleja”, potenciālais EOO ir līdz 30 km2, bet potenciālā AOO – līdz 50 km2.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un to pārmaiņām nav veikti ne Latvijā, ne citur pasaulē. Latvijā tā konstatēta trīs reizes, katrā pa vienam imago. Polijā satopama reti, galvenokārt valsts dienvidos (Kubisz et al. 2010; Plewa et al. 2011), Latvijā reģionālā populācija ir izolēta no kaimiņvalstu reģionālajām populācijām. Zviedrijā sastopama reti, zināmi 27 novērojumi (SLU Artdatabanken 2020). Nav zināmi masveida savairošanās gadījumi, indivīdi vienmēr konstatēti nelielā skaitā. Eksperta vērtējumā pieaugušo indivīdu skaits reģionālajā populācijā nepārsniedz 1000.
Biotopi un ekoloģija. Suga saistīta ar veciem ozolu vai dižskābaržu mežiem (Palm 1959; Ehnström, Axelsson 2002; Thunes et al. 2021). Pastāvīgi uzturas veco ozolu vainagos, kur apdzīvo nokaltušus zarus ar koksnes sēņu micēliju (Ranius, Jansson 2000), vai pie vainaga pamatnes, kur attīstās stumbra bojājumu rievās (Palm 1959). Barojas ar atmirušu vai atmirstošu koksni un koksnes sēnēm (Thunes et al. 2021). Noēnotās vietās uzturas vairāk nekā saules eksponētās. Kāpuri sastopami baltā trupošā ozolu zaru koksnē uz sēņu micēlija (Palm 1959). To iekūņošanās kameras ir tuvu koksnes virskārtai. Stenotops (Koch 1989). Citās valstīs konstatēta arī uz citu sugu veciem lapu kokiem – kļavām, alkšņiem, parastajiem skābaržiem, lazdām, liepām, gobām (SLU Artdatabanken 2020).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Draudi Latvijā nav pētīti. Reģionālā populācija ir izolēta no tuvākajām zināmajām atradnēm, un līdz ar to, iespējams, nenotiek gēnu apmaiņa ar citām atradnēm, bet, domājams, šis apdraudējums pašlaik neizraisa indivīdu skaita samazinājumu. Vēsturiskās (18.–19. gs.) ozolu koksnes ieguves rezultātā veco (nobriedušo) ozolu audžu Latvijā ir maz un arī Slīteres Zilo kalnu mežos veco ozolu īpatsvars ir neliels (D. Teļnovs, pers. novērojumi). Dabiskās ekosistēmas pārveidošanās, kā arī vētru radīto postījumu rezultātā veco ozolu skaits Zilo kalnu kraujā pakāpeniski mazinās līdz ar to mazinās arī sugas biotops. Šie procesi notiek pašlaik, turpināsies nākotnē un tie ietekmē visu reģionālo populāciju. Šī drauda apjoms nav precīzi zināms, bet, iespējams, tas izraisa vai ar augstu ticamību izraisīs nenozīmīgu sugas indivīdu skaita mazināšanos nākamajos desmit gados. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo reģionālajā populācijā tai ir neliels pieaugušo indivīdu skaits.
Aizsardzība. Nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Tās aizsardzības statuss nav jāpārskata. Visas zināmās atradnes ir Slīteres Nacionālajā parkā. Biotopa – veco platlapju koku – aizsardzība ir labākais reģionālās populācijas saglabāšanas veids. Konstatējot sugas atradni vai novērojot tās indivīdus, jāsaglabā sugas dzīvotne un tajā notiekošie dabiskie procesi. Jāsaglabā atmirušie platlapju koki un to sausie zari.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. False darkling beetle – Conopalpus testaceus. The distribution range stretches over most of Europe and overlaps with the distribution of broadleaved forests. The species is mainly found in the temperate and warm climate zones (e.g., Central and Eastern Europe and the southern part of European Russia) and is absent from continental and arctic climate zones. Latvia is located at the northern extent of the species’ distribution range and is the northeasternmost known locality of the species in Europe. In Latvia, the species is only known from the Slītere National Park (Telnov 2001; Telnov, Kalniņš 2003; Telnov et al. 2011). The EOO is <1 km2, and the AOO is 8 km2. The potential EOO and AOO are likely slightly higher, up to 30 km2 for the EOO, and 50 km2 for the AOO. Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population have not been carried out. According to an expert’s assessment, the number of mature individuals in Latvia does not exceed 1,000. Conopalpus testaceus is bound to old oak or beech forests (Palm 1959; Ehnström, Axelsson 2002; Thunes et al. 2021). Adult beetles reside in the canopy of oaks, where they develop in decaying branches with specific wood fungi mycelium (Ranius, Jansson 2000). The Latvian regional population is isolated from the nearest known localities in the neighbouring countries potentially limiting or preventing gene exchange. The species is assessed as Vulnerable (VU) since the number of the mature individuals in the regional population is likely below 1,000. The species is not on international and national regulatory acts and is not protected. The current protection status of the species in Latvia does not require revision. All known localities are protected and in the Slītere National Park. Protection of resources and habitats is required. Preserving the habitat – old broadleaved trees – is the most convenient way to protect the species at the localities where it occurs. Decaying wood needs to be preserved in forests.
Literatūras saraksts
