Morfoloģija un bioloģija. Kāpu vilkzirnekļa tēviņu ķermeņa garums ir 9–17 mm, mātīšu – 10–18 mm. Epigīna (mātītes dzimumorgānu atvere) ar slaidu kabatas priekšējo malu (Almquist 2005). Galvkrūtis zaļgani dzeltenas, kompaktas, apaļas, no sāniem klātas ar baltiem matiņiem, gareniskās svītras neskaidras, tumšāka josla galvkrūšu virspusē tuvāk savienojumam ar vēderu. Kājas dzeltenīgas ar melniem plankumiem. Mātītēm galvkrūtis mazākas (4,5 mm), tēviņiem lielākas (4,7–5,4 mm) (Nentwig et al. 2021). Vēders gaišdzeltens. Vēdera virspusē vidū gareniska tumšāka līnija, mātītēm dažkārt abpus līnijai plankumi, arī rozā krāsā. Divu gadu attīstības cikls – pirmajā gadā izšķiļas no olām, pārziemo nepieaugušā stāvoklī, bet pieaudzis kļūst tikai nākamā gada pavasarī, kad notiek pārošanās un izšķiļas jaunie zirnekļi (Almquist 2005); rudenī iepriekšējā gada zirnekļi aiziet bojā. Vairošanās notiek no aprīļa līdz maijam, pēc olu apaugļošanas līdz mazuļu izšķilšanās brīdim mātīte oliņas nēsā kokonā, kas ir piestiprināts pie vēdera. Barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, lielākoties ar kukaiņiem.
Izplatība. Plaši izplatīta suga Eiropā (vairāk Z daļā) (Roberts 1993), konstatēta arī Amerikā (dažādās teritorijās), Ziemeļāfrikā, Āzijā. Igaunijā pamatā izplatīta jūras piekrastē un uz salām, kā arī pie Peipusa ezera (eElurikkus 2020). Suga konstatēta arī Lietuvā, taču nav pietiekamu datu par tās izplatību. Latvijā 2003.–2021. gadā konstatēta 24 atradnēs – Baltijas jūras piekrastē, Irbes krastā 2 km no jūras un arī Gaujas krastā Ziemeļvidzemē. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 24 789 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 88 km2. Izplatības pārmaiņas nav novērtētas, jo nav veikti sistemātiski pētījumi par sugai piemērotiem biotopiem un sugas izplatību. Pēdējie dati (2021. gads) par sugas atradni Ziemeļgaujā Gaujas smilšainajā krastā, kā arī vēsturiskie dati (Grube 1859) liecina, ka suga upju un ezeru krastos varētu būt biežāk izplatīta. Līdz 20. gs. 90. gadiem sugas konstatēšana bija apgrūtināta, un dati par tās izplatību ir nepilnīgi, jo PSRS laikā bija ierobežota piekļuve Baltijas jūras krastam; vēlāk līdz 2004. gadam suga nav novērota vai trūkst datu.
Populācija. Sugas reģionālās populācijas Eiropā tiek vērtētas dažādi. Stabilas tās ir Zviedrijā, Somijā, Apvienotajā Karalistē, Igaunijā. Latvijai ir kopīga reģionālā populācija ar Igauniju un Lietuvu gar jūras krastu. Reģionālā populācija, salīdzinot ar iepriekšējā Latvijas Sarkanās grāmatas izdevumā publicētajiem datiem (Šternbergs 1998), ir palielinājusies – atrastas jaunas atradnes. Tomēr, ņemot vērā, ka suga nav sistemātiski pētīta un esošie pētījumi ir sadrumstaloti, reģionālās populācijas stāvoklis nav zināms.
Biotopi un ekoloģija. Galvenokārt apdzīvo jūras piekrasti – priekškāpas un embrionālās kāpas –, kur ir skraja veģetācija un lieli smilšaini laukumi. Apvienotajā Karalistē suga atrasta akmeņainu upju krastos (British Arachnological Society 2021). Viena atradne ir aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”, smilšainā Gaujas krastā. Vietās, kur zirneklis sastopams, lielākoties tas ir aktīvs dienas pirmajā daļā un pirms krēslas, kad aktīvi meklē barību. Ķeramtīklus tas neveido, bet ar tīmekli izklāj savu alu, kur pavada nakti vai laiku, ja laikapstākļi ir nelabvēlīgi barības iegūšanai (British Arachnological Society 2021).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais drauds ir pārlieku liela antropogēnā slodze (nomīdīšana), kas ietekmē ne tikai zirnekļu pārvietošanos, bet arī iznīcina paslēptuves (Šternbergs 1998; Schierding et al. 2011; Seer et al. 2015). Gan antropogēnās ietekmes dēļ, gan piemērotu biotopu trūkuma dēļ Vācijas reģionālā populācija tiek vērtēta kā apdraudēta, Čehijas – kritiski apdraudēta. Latvijā suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), jo pēdējos 20 gados ir palielinājies atradņu skaits, tiek prognozēts, ka suga ir sastopama biežāk.
Aizsardzība. Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tās aizsardzības juridisko statusu iespējams pārskatīt. No 24 atradnēm 13 atrodas ĪADT – dabas liegumos “Randu pļavas”, “Užava”, “Ziemupe” u. c. Ieteicams mazināt antropogēno slodzi sugas apdzīvotajās vietās, mazinot atpūtniekiem pieejamo pludmales zonu – ierobežojot pārvietošanos zonā, kur ir rets augājs. Nav pieļaujama jūras sanesumu aizvākšana, kas piesaista dažādus bezmugurkaulniekus, jo daļa no tiem ir zirnekļu barības avots (Seer et al. 2015). Aizsardzības pasākumu plānošanai ir jāveic pētījumi, lai novērtētu sugas izplatību un populācijas pārmaiņas, noskaidrotu esošos un sagaidāmos draudus sugas pastāvēšanai, sugas dzīves ciklu.
Autore: Inese Cera.
Summary. Northern bear spider – Arctosa cinerea. Widespread in Europe (especially in the north) (Roberts 1993), also found in America, North Africa and Asia. In Estonia, it is mainly found along the coast and on islands, as well as at Lake Peipus (eElurikkus 2020). The species has also been recorded in Lithuania, but there are insufficient data on its distribution. In Latvia, the species has been recorded from 24 sites between 2003 and 2021 – along the Baltic Sea coast, on the banks of the River Irbe 2 km inland, and also on the banks of the River Gauja in northern Vidzeme. The EOO is 24,789 km2, and the AOO – 88 km2. As no systematic studies of suitable habitats and species distribution have been carried out, changes in species distribution have not been assessed. Latvia shares a regional population with Estonia and Lithuania along the coast of the Baltic Sea. The size and status of the regional population in Latvia are not known, but the number of localities has increased since the last data published in the Red Data Book of Latvia (Šternbergs 1998). It lives mainly on the coast – on foredunes and embryonic dunes, where there is sparse vegetation and large sandy areas. The main threat is excessive anthropogenic pressure (trampling), which not only affects the spiders’ movements but also destroys their hiding places (Seer et al. 2015). 13 localities are in protected nature areas. It is recommended to reduce anthropogenic pressure on the sites occupied by the species by reducing the beach area accessible to visitors – restricting movement in areas with sparse vegetation. The removal of marine drifts is not acceptable, as the drifts attract a variety of invertebrates, some of which are food sources for spiders (Seer et al. 2015). The species is assessed as Near Threatened (NT) because the number of localities has increased in the last 20 years and the species is predicted to become more common. It is a protected species in Latvia. The legal protection status of the species could be revised. For further planning of the conservation measures, studies are needed to assess the distribution and population changes of the species, to determine the current and expected threats to the species’ existence, and the life cycle of the species.
Literatūras saraksts
