Morfoloģija un bioloģija. Egļu ēnvabole ir 7–18 mm gara, ķermenis tievs, iegarens, virspusē mēreni spīdīgs, tumšbrūns līdz gandrīz melns, ar dzeltenīgi oranžiem taustekļiem un kājām. Katrs segspārns ar vairākām seklām, gareniskām rievām. Ķermeņa virspuses apmatojums gaišs, īss un diezgan biezs, pieguļošs. Kāpurs gandrīz balts, iegareni cilindrisks. Vaboles sastopamas vasarā un agrā rudenī (līdz septembra vidum), bet kāpuru attīstība egļu koksnē ilgst 2–3 gadus. Pārziemo kāpura stadijā. Pieaugušo vaboļu (imago) dzīves ilgums ir vairākas nedēļas. Tās ir aktīvas krēsla stundās, lido uz gaismu (Nikitsky et al. 1996).
Izplatība. Izplatības areāls aptver visu Palearktiku un pārklājas ar boreālo mežu izplatību, suga sastopama arī Ziemeļamerikā. Tā sastopama gan mērenā, gan kontinentālā klimata joslā no Pireneju kalniem līdz Austrumāzijai (Mongolijai, Ķīnas ZA un Japānai) un Eiropā no Norvēģijas un Somijas līdz Itālijai. Zināma visās Latvijai tuvējās valstīs (Alexandrovitch et al. 1996; Nikitsky 2020). Zviedrijā tā apdzīvo valsts centrālo un D daļu, zināmas vairāk nekā 140 atradnes (SLU Artdatabanken 2020). Igaunijā sastopama visā valsts teritorijā, izņemot salas (eElurikkus 2021), Lietuvā izplatīta visā teritorijā un sastopama relatīvi bieži (Tamutis et al. 2019). Latvija atrodas sugas izplatības areāla ZA daļā un nav izolēta no citām reģionālajām populācijām. Sugas atradnes konstatētas lielākajā daļā valsts teritorijas (Telnov 2001; Barševskis et al. 2008; Telnov et al. 2010, 2016). Sastopamības apgabals (EOO) ir aptuveni 40 818 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 80 km2. Pieņemot, ka suga piemērotos biotopos varētu būt sastopama lielākajā daļā Latvijas teritorijas, potenciālais EOO aptver visu valsts teritoriju. Arī potenciālā AOO, visticamāk, ir daudzkārt lielāka.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un to pārmaiņām nav veikti ne Latvijā, ne citur pasaulē. Latvijā suga novērota reti, bet piemērotos biotopos reizēm sastopama lielā skaitā (D. Teļnovs, nepubl. dati).
Biotopi un ekoloģija. Attīstības ciklā suga saistīta ar skujkoku un jauktajiem mežiem (Ehnström, Axelsson 2002), tostarp plantāciju mežiem vai izcirtumiem. Suga nav prasīga pret meža vecumu, bet tai ir nepieciešama kalstošu un svaigi nokaltušu egļu un to ciršanas atlieku klātbūtne biotopā. Saproksilofāga suga, kāpuri apdzīvo svaigi atmirušu egļu koksni (Nikitsky et al. 1996; Pileckis, Monsevičius 1997; Kubisz et al. 2014). Dod priekšroku lielu izmēru stumbriem vai celmiem. Jaunie kāpuri ieurbjas dziļi koksnē, bet pieaugušie kāpuri pirms iekūņošanās atgriežas tuvāk ārējiem koksnes slāņiem (Nikitsky et al. 1996). Stenotopa, daļēji arī sinantropa suga (Koch 1989).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais drauds Latvijā nav noteikts. Pieejamie dati liecina par sugas toleranci pret mežizstrādi. Tomēr sugas saistība ar lielu izmēru stumbriem mazina tai potenciāli pieejamo resursu daudzumu. Lielu izmēru skujkoki tiek intensīvi izmantoti mežsaimniecībā, un to daudzums un īpatsvars mežos nepārtraukti mazinās. Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo tai ir neliela, stipri sadrumstalota AOO un notiek nepārtraukta biotopa platības un kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas aizsargājamo sugu sarakstos. Tās pašreizējais aizsardzības statuss Latvijā nav jāpārskata. Daļa zināmo atradņu atrodas ĪADT – Krustkalnu un Moricsalas dabas rezervātos, dabas liegumos “Ābeļi” un “Kaļķupes ieleja”, Slīteres Nacionālajā parkā un dabas parkā “Silene”. Konstatējot sugas atradni vai novērojot tās indivīdus, jāsaglabā sugas dzīvotne un tajā notiekošie dabiskie procesi. Jāsaglabā skujkoku kritalas, celmi vai atmirušie koki, pat ja tie ir sausi un nedzīvi.
Autors: Dmitrijs Teļnovs.
Summary. False darkling beetle – Serropalpus barbatus. A Palaearctic species, its distribution overlaps with that of boreal forests; the species is also found in North America. It is found in both temperate and continental climate zones from the Pyrenees to Eastern Asia and in Europe from Norway to Italy. Latvia is in the north-eastern part of the range and is not isolated from other regional populations. In Latvia, S. barbatus is widely distributed (Telnov 2001; Barševskis et al. 2008; Telnov et al. 2010, 2016). The EOO is ~40,818 km2, and the AOO is 80 km2. Suitable habitats are widely distributed throughout the country, therefore, the potential EOO corresponds to the entire land area of Latvia. The potential AOO is likely also significantly higher. Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population have not been carried out. In Latvia, the species is observed rarely, but sometimes occurs in large numbers (D. Telnov, unpublished data). The species is bound to coniferous trees in its development cycle and occurs in coniferous and mixed forests (Ehnström, Axelsson 2002), including plantations and clearings. A saproxylic species (Nikitsky et al. 1996; Pileckis, Monsevičius 1997; Kubisz et al. 2014), preferring large trunks or stumps. It is stenotopic, partly also synanthropic (Koch 1989). The main threat to the species in Latvia has not been identified. The available data indicates the tolerance of the species to logging. However, species selectivity for large trunks reduces the amount of potentially available resources. It is assessed as Near Threatened (NT) due to a small, severely fragmented AOO and a continuous decline in habitat area and quality. It is not included in international and national regulatory acts and is not protected. There is no need to revise its current protection status in Latvia. Some of the known localities are in protected areas, such as the “Ābeļi” and “Kaļķupes ieleja” Nature Reserves, the Krustkalni and Moricsala Strict Nature Reserves, and the Slītere National Park. To protect the species, dead coniferous, especially spruce, trees and logs must be preserved in forests.
Literatūras saraksts
