Morfoloģija un bioloģija. Siseņu racējlapsene ir liela (8–20 mm) racējlapsene, kas attāli līdzīga citām lielajām lapsenēm (Ammophila, parazītlapsenes Podalonia). Atšķiras ar vēdera pirmo posmu, kas nav izteikti slaids, stiebrveidīgs. No parazītlapseņu sugām to var atšķirt pēc priekšspārnu dzīslojuma (otra kubitālā šūna rombveida, nevis trapecveida). Mātītēm vispamanāmākā pazīme ir oranžie priekškāju stilbi, kādu nav nevienai citai līdzīgai Ziemeļeiropas sugai (Lomholdt 1984; Jacobs 2007). Kāpuri balti, resni, bez ekstremitātēm. Pieaugušie indivīdi (imago) lido no jūnija vidus līdz augustam. Barībai ķer taisnspārņus (sienāžus, siseņus), kurus neķer citas lapsenes. Imago papildus uzņem nektāru arī no dažādiem augiem (Lomholdt 1984; SLU Artdatabanken 2022).
Izplatība. Eiropā plaši izplatīta. Ziemeļos izplatības areāls sasniedz Zviedriju, kur tā ir sastopama Gotlandē un tiek uzskatīta par pēcleduslaikmeta siltā perioda reliktu. Iespējams, Latvijā tā ienākusi no dienvidiem, nevis no Gotlandes. Latvijas atradnes varētu būt tālākās Eiropas ZA daļā, jo suga nav sastopama Igaunijā, bet ir reģistrēta Lietuvā (Lomholdt 1984; GBIF 2022; SLU Artdatabanken 2022). Latvijā suga konstatēta piecās atradnēs – trīs no tām Rietumlatvijā, piekrastē (Akmensragā, Jūrmalciemā, Papē), bet divas – centrālajā daļā (Garkalnē, Ķemeros). Visi novērojumi veikti 2018.–2023. gadā (Dabasdati.lv 2022). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir ap 7000 km2, potenciālais EOO, visticamāk, ir lielāks, taču neaptver visu valsts sauszemes teritoriju. Apdzīvotā platība (AOO) ir 20 km2, savukārt potenciālā AOO, visticamāk, nepārsniedz 500 km2, jo sugas atradnes pašlaik koncentrējas galvenokārt Rietumlatvijā.
Populācija. Kvantitatīvi pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, stāvokli un tendencēm Latvijā un citur Eiropā nav veikti. Zviedrijā, kur sugas statuss no stipri apdraudētas (EN) ir pazemināts uz jutīgu (VU), ir izteikts minējums, ka pēdējo gadu karstās vasaras ir pozitīvi ietekmējušas sugas populācijas (SLU Artdatabanken 2022). Taču, apakšpopulācijai Gotlandē ir raksturīgas skaita svārstības pa gadiem, domājams, to ietekmē vidējā dienas temperatūra un saulaino dienu daudzums vairošanās periodā. Līdzīgu datu par Latvijas apakšpopulācijām nav, taču, ņemot vērā, ka Latvija atrodas uz sugas izplatības areāla Z robežas, varētu būt sagaidāmas līdzīgas indivīdu skaita svārstības. Gotlandē, kur sugas apakšpopulācija zināma sen, tā nav daudzskaitlīga, līdz ar to var uzskatīt, ka arī Latvijā suga nebūs sastopama masveidīgi. Latvijā ir tikai piecas atradnes, tās visas ir jaunākas par desmit gadiem un neļauj spriest par reģionālās populācijas pārmaiņām ilgākā laikposmā. Iespējams, suga ir salīdzinoši nesena ienācēja Latvijas faunā.
Biotopi un ekoloģija. Suga saistīta ar sausiem, atklātiem, smilšainiem biotopiem ar zemu augāju – sausiem smiltāju zālājiem, retāk pelēkajām kāpām u. tml. Mātītes smilšainos laukumos (tie var būt arī ļoti nelieli) rok atsevišķas, samērā lielas alas; nereti veido nelielas kolonijas (Lomholdt 1984; SLU Artdatabanken 2022). Var būt sastopama arī tiešā jūras tuvumā – pelēkajās kāpās. Papē suga novērota rokam alas uz smilšaina ceļa sausā pļavā.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Apdraudējums Latvijā nav pētīts, galvenais drauds nav noteikts. Nozīmīgākais sugas apdzīvotais biotops ir sausi, atklāti smilšaini biotopi, tāpēc piemērotu biotopu platību samazinājums varētu būt būtiskākais sugas apdraudējums. Trūkst informācijas sugas izzušanas riska izvērtēšanai, tāpēc suga ir iekļauta kategorijā “trūkst datu” (DD).
Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Latvijā juridiskais aizsardzības statuss sugai nav jānosaka. Tā kā suga, iespējams, ir nesena ienācēja Latvijas faunā, tās aizsardzības prioritāte ir jāvērtē piesardzīgi. Trīs no piecām atradnēm atrodas ĪADT – Ķemeru Nacionālājā parkā, dabas parkā “Pape” un dabas liegumā “Ziemupe”, kur jānodrošina sugas biotopu apsaimniekošana, piemēram, jānovērš sausu smiltāju zālāju aizaugšana ar kokaugiem. Jāturpina sugas meklēšana potenciāli piemērotos biotopos. Jāpēta arī citu mazāk dabisku biotopu, piemēram, ceļmalu, piemērotība sugai.
Autors: Uģis Piterāns.
Summary. Golden digger wasp – Sphex funerarius. The species is widespread across Europe. In the north, the distribution area reaches Sweden, where the species is only present on Gotland. Latvia is located at the north-eastern extent of the distribution range. Five localities are known – three of them in western Latvia on the coast (Akmensrags, Jūrmalciems, Pape), and two other in the central part of the country (Garkalne, Ķemeri). All these observations are recent and dated 2018 to 2023 (Dabasdati.lv 2022). The EOO is approximately 7,000 km2, the potential EOO is most likely higher, but does not correspond to the entire land area of the country. The AOO is 20 km2, while the potential AOO is likely less than 500 km2. Studies on the size, status and trends of the Latvian regional population have not been carried out. It is not unlikely that the species is a relatively recent arrival in the Latvian fauna. In Sweden, the species has been downlisted from Endangered (EN) to Vulnerable (VU), and it has been suggested that recent hot summers may have had a positive impact on the Swedish subpopulations (SLU Artdatabanken 2022). The trends of the Latvian regional population are unknown. The species is bound to dry, open, sandy habitats with low vegetation – dry sandy grasslands, less often grey dunes, and others. S. funerarius in Latvia is also found near the coast in grey dunes. The main habitat of the species in Latvia is declining and requiring special management. The species is assessed as Data Deficient (DD) considering the unknown main threat and the absence of data on the state and trends of the regional population. The species is not protected in Latvia, and legal protection status is not required for it. Three out of the five known sites are located within protected areas where the habitat management must be ensured, e.g. preventing the overgrowth of dry sandy grasslands. The search for the species in potentially suitable habitats should continue; it is also necessary to investigate the suitability of seminatural habitats, such as roadsides, for the species.
Literatūras saraksts
