Morfoloģija un bioloģija. Sila ķirzaka sasniedz 22 cm garumu. Mugurpuses krāsojums pelēcīgs līdz gaiši brūns ar gaišiem plankumiem, vēderpuse gaišpelēka, tēviņiem pavasarī riesta laikā ķermeņa sānu krāsojums salātzaļš. Aktīva no marta beigām, aprīļa sākuma līdz septembra beigām, oktobra sākumam. Ziemo dažādās ejās augsnē, satrupējušos celmos, zemsedzē. Pēc ziemošanas parasti pamostas un kļūst aktīva marta beigās vai aprīlī, pārojas aprīļa beigās vai maijā. Drīz pēc pārošanās izdēj 6–12 olas, kuras ierok smiltīs sausā, saulainā vietā. Mazuļi izšķiļas jūlijā. Tēviņi dzimumgatavību parasti sasniedz divu gadu, bet mātītes – trīs gadu vecumā, kad ķermenis ir 7–8 cm garš; dzīves ilgums dabā līdz 12 gadiem (Arnold, Ovenden 2002). Maza izmēra ķirzakas pārtiek no zirnekļiem un nelieliem kukaiņiem, liela izmēra – pārsvarā no vabolēm, tauriņu kāpuriem un sienāžiem.
Izplatība. Eiropā un Āzijas R daļā plaši izplatīta suga, kura sastopama no Pireneju kalniem līdz Rietumsibīrijai (Arnold, Ovenden 2002). Sugu veido dažādu ģenētisko līniju un pasugu komplekss, Latvija provizoriski iekļauta pasugas L. a. chersonensis areālā (Andres et al. 2014), taču nav veikti reģionālās populācijas ģenētiskie pētījumi. Latvijā izplatīta nevienmērīgi, to nosaka piemērotu biotopu klātbūtne un klimats (augstas vasaras temperatūras) (Čeirāns 2006). Sugas apdzīvotā platība (AOO) – 1140 km2, sastopamības apgabals (EOO) – 74 474 km2. Kopš 20. gs. 90. gadiem ir samazinājusies dzīvotnes platība un kvalitāte Ķemeru Nacionālajā parkā (atbilstoši Ķemeru Nacionālā parka dabas aizsardzības plānā 2024.–2036. gadam un vietnes “Dabasdati.lv” reģistrētajām sila ķirzakas atradnēm), suga izzudusi dabas liegumā “Buļļezers”. Datu par izplatības izmaiņām valsts mērogā nav.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Globālā populācija ir stabila, bet Eiropā tā sarūk (Aghasyan et al. 2021; Bowles 2024). Atbilstoši ziņojumiem Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros par 2013.–2018. gadu reģionālo populāciju stāvoklis Igaunijā un Zviedrijā ir slikts, Lietuvā un Polijā – labvēlīgs (EIONET 2025). Areāla lielākajā daļā tiek uzskatīta par neapdraudētu sugu (LC), tomēr virzienā uz ziemeļiem populācijas kļūst mazākas un izkliedētākas. Igaunijā ir retas, izklaidus esošas apakšpopulācijas (eElurikkus 2021). Lietuvā tā ir samērā parasta un plaši izplatīta suga, kas valsts Z daļā sastopama ievērojami retāk. Populācijas reģionālās atšķirības vērojamas arī Latvijā – monitoringā augstākais indivīdu blīvums sugas biotopos konstatēts valsts DA daļā, bet zemākais – Z daļā (Čeirāns u. c. 2018). Reģionālās populācijas lielums nav novērtēts. Tomēr, vadoties no zināmajiem apakšpopulāciju lielumiem ĪADT, kas kopsummā ir 5000–9000 indivīdu (šis novērtējums gan neietver vairākas sugai nozīmīgas teritorijas), secināms, ka kopējais indivīdu skaits ievērojami pārsniedz 10 000. Informācijas par skaita tendencēm Latvijā kopumā nav.
Biotopi un ekoloģija. Sugas dzīvotnes raksturo sausa augsne, skraji vai mozaīkveida zāles, sīkkrūmu un kokaugu stāvi. Zemsedzē dominē graudzāles, mazāk raksturīgas blīvas viršu audzes (Čeirāns 2007a, b). Apdzīvo traucētus dažāda veida sausus priežu mežus, kas veidojas izcirtumos, platās stigās, mežmalās, ceļmalās un līdzīgās vietās. Meži bez lieliem atvērumiem vainagu klājā sugai nav piemēroti. Bieži apdzīvo antropogēnas izcelsmes biotopus, sausas ceļu nomales un dzelzceļa stigas, ko izmanto par izplatīšanās ceļiem. Apdzīvo arī sausus, atklātus un daļēji atklātus lielāku upju krastus virs palu ūdeņu līmeņa vai stāvas krasta nogāzes, kas vērstas pret dienvidiem. Sastopama arī sausu pļavu malās, iekšzemes un piejūras kāpās. Olu dēšanai nepieciešamas sausas, saules apspīdētas vietas ar irdenu augsni.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud mājokļu celtniecība un urbanizācija, intensīva lauksaimniecība, tūrisms un rekreācija, ekosistēmu pārmaiņas, piemēram, dzīvotņu aizaugšana ar kokiem un krūmiem. Novērtēta kā gandrīz apdraudēta suga (NT), jo tai ir neliela apdzīvotā platība, vairākās vietās konstatējama tās samazināšanās, dzīvotnes un biotopu kvalitātes pasliktināšanās un sugas izzušana.
Aizsardzība. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā, un jāparedz iespēja veidot mikroliegumus nozīmīgāko apakšpopulāciju saglabāšanai. Suga plaši pārstāvēta ĪADT, lielākās atradnes varētu būt aizsargājamo ainavu apvidos “Augšzeme” un “Ādaži”, taču tajās sila ķirzakas apakšpopulācijas lielums nav vērtēts. Nozīmīgas apakšpopulācijas (1000–2130 indivīdu) ir dabas liegumā “Garkalnes meži”, Ķemeru Nacionālajā parkā un dabas parkā “Piejūra”. Mērķtiecīgi sugas aizsardzībai veltīti pasākumi ĪADT dabas aizsardzības plānos nav iekļauti. Taču dabas lieguma “Garkalnes meži”, aizsargājamo ainavu apvidus “Ādaži” un dabas parka “Silene” dabas aizsardzības plānos citu sugu un (vai) aizsargājamo biotopu aizsardzības nodrošināšanai ir paredzēti pasākumi, kas svarīgi arī sila ķirzakas saglabāšanai. Tie saistīti ar sugai nepieciešamo atklātu dzīvotņu uzturēšanu.
Autors: Andris Čeirāns.
Summary. Sand lizard – Lacerta agilis. Widespread in Europe and western Asia. Although the species occurs in all of Latvia’s neighbouring countries, it is rare in the northern part of its range (Estonia, Finland and north-western Russia). The distribution of the species in Latvia is heterogeneous, depending on the availability of suitable habitats and affected by the species’ preferences for the warmer summer-time climate. The AOO is 1,140 km2, and the EOO – 74,474 km2(data from 2002–2021). The highest regional population densities of the species are found in south-eastern Latvia, and the lowest - in northern Latvia. The total regional population size is not estimated. The total number of individuals in protected nature areas is estimated at 5,000–9,000 (however, this estimate does not include several areas of importance for the species), which means that the total number of individuals in the country is well over 10,000. Habitats are characterised by dry soils, sparse or mosaic layers of herbaceous plants, dwarf shrubs (Calluna vulgaris is the most common) and woody plants. It occurs in disturbed dry pine forests of various types, where it occurs in clearings, forest edges, roadsides, and similar locations; forests without large canopy gaps are not suitable for the species. The species is threatened by housing development, urbanisation, intensive agriculture, tourism and recreation, and ecosystem changes such as the overgrowth of habitats with trees and shrubs. It is assessed as Near Threatened (NT) because it is close to Vulnerable (VU) according to the geographical distribution criterion. It is a species of EU importance and protected in Latvia. It is proposed to be included on the list of species for the conservation of which micro-reserves may be established to conserve key subpopulations. To improve the habitat of the species, it is necessary to maintain open habitats. Such measures are included in the nature management plans of the “Garkalnes meži” Nature Reserve, the “Silene” Nature Park and the “Ādaži” Protected Landscape Area.
Literatūras saraksts
