Morfoloģija un bioloģija. Lucītis ir līdz 52 cm garš, ar mīkstu, šķērsgriezumā apaļu ķermeni, kas pakāpeniski sašaurinās astes virzienā. Plata galva, biezas lūpas. Gara, plata muguras spura, kas sniedzas no galvas līdz astesgalam, ar nelielu ieliekumu īsi pirms paša astesgala. Astes spura saplūst ar muguras un anālo spuru. Vēdera spuras mazas, novietotas zem rīkles. Ķermeni un spuru pamatnes klāj mazas, cikloīdas zvīņas, uz galvas un vēdera to nav. Ķermeņa krāsa ir atkarīga no dzīvotnes. Pamatkrāsa ir dzeltenīgi brūna, ķermeņa augšdaļa – nedaudz tumšāka. Uz muguras spuras un muguras aptuveni 14–15 īsas, tumšbrūnas vai melnas šķērseniskas joslas. Dzimumgatavību sasniedz 1–2 gadu vecumā. Lucīši ir dzīvdzemdētāji – apaugļošanās norit iekšēji augustā un septembrī, pēc 4–6 mēnešiem mātīte dzemdē 30–400 pilnībā attīstītus 35–55 mm garus mazuļus. Vidējais dzīves ilgums ir 6–7 gadi, var sasniegt arī 14 gadu vecumu (Ojaveer, Järv 2003; HELCOM 2013; SLU Artdatabanken 2020).
Izplatība. Plaši izplatīta un bieži sastopama Atlantijas okeānā, Ziemeļeiropas piekrastes ūdeņos. Tās izplatības areāls stiepjas no Baltās jūras līdz Lamanšam, Īrijas jūrai, kā arī iekļauj Baltijas jūru. Izplatīts visos Baltijas jūras apakšbaseinos, piekrastes zonā un estuāros līdz 40 m dziļumam. Sugai nav raksturīga migrācija (Ojaveer, Järv 2003; HELCOM 2013). Latvijas ūdeņos lucītis sastopams gan Baltijas jūras atklātajā daļā, gan Rīgas līcī; vēsturiski par galveno izplatības areālu uzskata tieši līci. Atklātajā jūras daļā vairāk sastopams Z daļā, Rīgas līcī vienmērīgi visā teritorijā. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 36 415 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 2164 km2. Trijās paaudzēs (21 gads) sugas EOO un AOO platība nav būtiski mainījusies.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Baltijas jūrā plaši izplatīta suga, bet, ņemot vērā, ka vairākās Baltijas jūras reģiona valstīs tai nav komerciālas nozīmes, pieejamie dati par reģionālās populācijas stāvokli nav pilnīgi. Baltijas jūras populācija 2013. gadā ir novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), populācijas sarukumam trijās paaudzēs pārsniedzot 30%, savukārt 2024. gadā tā novērtēta jau kā jutīga (VU) (HELCOM 2013, 2025). Domājams, Rīgas līcī lucītim ir divas apakšpopulācijas. Viena uzturas vairāk piekrastes biotopos, un tai ir raksturīga ātrāka augšana, otra uzturas vairāk piegrunts slānī atklātajā Rīgas līča daļā, tātad apdzīvo lielākus dziļumus, un tai ir raksturīga relatīvi lēnāka augšana (Ojaveer, Järv 2003). Baltijas jūras atklātajā daļā lucīši ir izmēros lielāki nekā Rīgas līcī sastopamie, tas liecina par atšķirīgiem augšanas apstākļiem. Latvijas EEZ ūdeņos veiktās Baltijas jūras grunts traļu uzskaites (BITS) un grunts traļu uzskaites Rīgas līcī (GORDEM) liecina, ka pēdējās trijās paaudzēs lucīšu reģionālā populācija ir sarukusi par 94,8% (BIOR dati). Līdz ar to suga ir novērtēta kā kritiski apdraudēta (CR).
Biotopi un ekoloģija. Lucītis dzīvo akmeņainos jūras biotopos, slēpjoties zem akmeņiem un aļģēm. Dziļākos ūdeņos tas sastopams uz dūņainas un smilšainas grunts. Suga ir glaciālais relikts, un tai ir nepieciešama zema vides temperatūra. Arī mazuļus dzemdē, kad ūdens temperatūras ir viszemākās, – no decembra līdz februārim. Barojas ar gliemjiem, vēžveidīgajiem, dažkārt ar zivju ikriem un kāpuriem (Ojaveer, Järv 2003; HELCOM 2013; Nielsen et al. 2015).
Izmantošana un tirdzniecība. Rīgas līcī ir senas lucīšu zvejas tradīcijas. Suga tiek konstatēta piezvejā arī citu sugu specializētajā zvejā. No 1964. līdz 1978. gadam ar intensīvu lucīšu zveju ar traļiem tika sasniegtas lielas sugas nozvejas. No 1960. līdz 1970. gadam nozveja Latvijā un Igaunijā kopā sasniedza vairāk nekā 5000 t un 1974. gadā vairāk nekā 20 000 t. Intensīvā zveja izraisīja strauju krājuma sarukumu. Situāciju vēl sarežģīja arī straujā jūras vides kvalitātes pasliktināšanās un lielu mencu baru ieceļošana Rīgas līcī, kas aktīvi barojās arī ar lucīšiem. Pēc krājuma sarukuma Rīgas līcī lucīšu zveja no 1980. līdz 1989. gadam tika apturēta. Zveja tika atsākta 1990. gadā, nosakot ļoti zemus nozvejas limitus (Ojaveer 2017). Piekrastes zvejniecībā lucītis joprojām ieņem būtisku vietu kā saimnieciski nozīmīga suga, tiek izmantoti specializēti zvejas rīki – lucīšu murdi. Latvijā sugai ir kultūrvēsturiska nozīme, jo tā ir bijusi nozīmīgs tirdzniecības objekts piekrastes zvejnieku ciemos. Lai arī pēdējos 20 gados nozvejas piekrastē ir bijušas relatīvi stabilas (~30 t gadā), pēdējos piecos gados ir vērojams nozvejas sarukums – 2021. gadā tikai 13 t (BIOR dati).
Apdraudējums. 1964.–1978. gadā būtisku iespaidu uz reģionālo populāciju atstāja augstās nozvejas specializētajā lucīšu zvejā. Mūsdienās lucīša specializētā zveja notiek salīdzinoši nelielos apmēros ar pasīvajiem zvejas rīkiem un nelielos daudzumos to kā piezveju noķer citos zvejas rīkos (Ojaveer 2017). Neņemot vērā zvejas ierobežojumus, reģionālā populācija nav stabilizējusies un atjaunojusies, domājams, vides pārmaiņu un salīdzinoši zemās auglības dēļ. Ūdens temperatūras paaugstināšanās klimata pārmaiņu dēļ negatīvi ietekmē lucīša augšanu, attīstību un vairošanās sekmes. Vairošanās sekmes būtiski var ietekmēt arī piesārņojums (HELCOM 2013). Par būtiskiem draudiem uzskata arī apdzīvoto biotopu kvalitātes pasliktināšanos, kā arī barības bāzes izmaiņas, ko ir izraisījušas ekosistēmas pārmaiņas. Apdraudējumu rada arī invazīvā suga apaļais jūrasgrundulis Neogobius melanostomus, ar ko pārklājas izmantotās dzīvotnes un barības bāze (HELCOM 2013; Snoeijs-Leijonmalm et al. 2017).
Aizsardzība. Ņemot vērā sugas reģionālās populācijas sarukuma apmērus un tendenci, lucītis ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā suga ir konstatēta visās aizsargājamajās jūras teritorijās. Izskatāma stingrāka ieguves regulējuma nepieciešamība. Jāveic pasākumi jūras vides kvalitātes uzlabošanai, mazinot ķīmiskā piesārņojuma riskus un barības vielu ienesi, kas veicina eitrofikāciju. Lai precizētu sugas izplatību un reģionālās populācijas lielumu, ir jāveic monitorings, kura metodes ir pielāgotas sugas konstatēšanai.
Autori: Jānis Gruduls*, Andris Avotiņš.
Summary. Eelpout – Zoarces viviparus. Widespread and common in the Atlantic Ocean, and in the coastal waters of northern Europe. Its range extends from the White Sea to the English Channel, the Irish Sea and includes the Baltic Sea. The species is distributed in all sub-basins of the Baltic Sea, in the coastal zone and in estuaries up to a depth of 40 m. In the territorial waters of Latvia, in the open sea, it is more abundant in the northern part, but in the Gulf of Riga it is evenly distributed throughout the territory. The EOO is 36,415 km2, and the AOO – 2,164 km2, which have not changed significantly in three generations (21 years). In Latvia, there is a long tradition of fishing this species. In the Gulf of Riga, the regional population has experienced a significant decline of 94.8% over the last three generations. The species is therefore assessed as Critically Endangered (CR). The decline has been influenced by both past overfishing and environmental change. The species lives in rocky habitats, hiding under rocks and algae. In deeper waters, it can be found on muddy and sandy substrates. The species is very stationary. It is a coldwater species, so rising water temperatures due to climate change have a negative impact on both its growth and development and its reproductive success. Declining quality of occupied habitats, changes in food availability and competition with the invasive Neogobius melanostomus are also considered significant threats. The species is not on the lists of species of EU importance and Latvian protected species, but considering the extent and trend of the regional population decline in Latvian territorial waters, it needs to be included on the list of protected species.
Literatūras saraksts
